*

šorīt treniņā biju patīkami šokēta par to cik daudz visādu vadības nesanākšanu atkrīt pašas no sevis, tiklīdz apsēžas seglos taisnu muguru un pareizi. zirgs paliek miljons reizes atsaucīgāks. bezmaz mute no brīnumiem bij vaļā. Gita tik forši liek man to jāšanas bildi pa maziem gabaliņiem kopā, turklāt tos gabaliņus izvēlas precīzi manai saprašanai un uztverei piemērotā secībā. treniņa beigu puse, gan nu tā - Radiks sāka mani vazāt labajos pagriezienos. mums, t.i. man, uz to pusi vispār grūtāk iet, a šis uzķēra manu tizlumu un sāka mani nest cauri. bet pēc tam lēkšos atklājās, ka puika ar kreiso pakaļkāju klibo. nez, iztaustījām kāju, it kā neko īpašu neatradām. moš kaukā ne tā sagrieza. bet ar to tad arī treniņš beidzās.
pēc tam ar Līgu beidzot atklājām peldsezonu Misā. ūdens vēss, kā jau upē, un tikai līdz viduklim, bet tik kruta. un šovakar vīrs atgriežas no komandējuma.
a jums nav tā, ka laimes sajūtai komplektā nāk arī kaut kas līdzīgs sāpēšanai?
aij, man vienkārši gribas tagad vāvuļot, bet nav ar koa.

velcieties, lūdzu, mākoņi. man vajag NEGAISU!

ar digna rāmi riteņojām šodien pa Rīgu - kkas tāds nebija noticis kopš neatminamiem laikiem. ēdām zemenes un saldējumu Ziedoņdārzā, apstījām viņas jauno, vēl neizremontierēto mājvietu, izbraucām Miera ielu, pie zvēriem ierijām džankfūdiņu un izdzērām pa aliņam I Love You*. kad bij jau gandrīz jālaiž projām, ieradās arī Otradienu Ģenerālis - un ir taču šodien otrdiena. man tik ļoti patīk šitādi gari, gaiši un tveicīgi vakari galvaspilsētā. man vispār Rīga vasarā liekas kaukas mazliet eksotisks - tas kopš bērnības, kad uz vasarām tiku bez vārda runas deportēta uz Smilteni un nokļūšana Rīgā šitādā karstumā bij vesels piedzīvojums.
nujā, bij tik jauki un labi, ka nemaz negribējās vēl doties uz pēdējo vilcienu. bet nācās, jo man rīt jau deviņos jāsēž notīrītā un apseglotā zirgā un jāsāk treniņš.


______________
* izrādās, ka es tur nebiju bijusi ļooooti sen. pēdējo reizi, kad biju, tur vēl bija tikai viena tualete.
un laikam pirmoreiz mūžā pārvarēju skopumu un nopirku 0.3 aliņu. līdz šim vienmēr esmu salūzusi to nedaudzo santīmu starpības priekšā un pirkusi 0.5, pat zinot, ka tik daudz negribas. un izrādās, ka tas priekš manis ir ļoti labs tilpums. var dabūt aliņa garšu, bet nesākt just to alkoholaino pretīgumu.

gāju šodien uz spriidiic iedāvāto eksotisko koka akmeņu (tā arī nesapratu, ko tas īsti nozīmē) masāžu Island hotel SPA centrā. Vanšu tiltam pāri gājās ļoti jautri, jo vējš nepārtraukti pūlējās nepiedienīgi augstu uzplivināt manu bruncīti un matus konstanti turēt priekšā sejai. aizgājās man uz turieni 20 min par ātru un tad es atklāju naudīgu un laisku cacu dzīves pozitīvos aspektus - šīs 20 minūtes mani laipni aicināja pavadīt saunā, 9. stāvā, ar stikla sienu un skatu uz RTU kojām un Olimpijas jumtu. pēc saunas mani gādīgi aizvadīja uz masāžu, kuru veica tāds jocīgs, bet jauks onkulis. masāža bija forša, bet ļoti, ļoti maiga, man laikam bišķi niknākna patiktos labāk. bet ļoti patīkama bij tā karstā eļļiņa, ko man gāza virsū. pēc masāžas mani rūpīgi ietina halātā un padzirdīja ar zaļo tēju. dzēru to tēju un iekšēji ķiķināju par to, cik tas viss ļoti atšķiras no vakardienas, kad biju pie zirga, ņēmos pa putekļiem, dubļiem un mēsliem un, mežonīgi svīstot, bridu grāvmalas odu perēkļos lasīt nātres tējai.
pēc masāžas gulēju durstīgā zālājā pie Olimpijas autostāvietas, gaidot, kad mani savāks vīrs un bija tikpat karsti, kā iepriekš tai glaunajā saunā. pēc tam izmantojām manu jau pasen iegādāto palētinājumkuponu restorānā Indian Raja (tā vieta ir jocīga, bet ēdiens ļoti garšīgs) un pastaigājāmies pa Vecrīgu. tad man šausmīgi sagribējās seksu (man karstums vispār liek vairāk gribēt sekss), bet nebija (kur), tāpēc (nu ne gluži tieši tāpēc, bet tā izklausās labāk) es ignorējot veselā saprāta balsi iegrābos overdraftā (nekas, nekas, rīt vai parīt būs alga, Inesīt, nepārmet sev neko) un iegādājos ne visai lētus un neinesīgi īsus šortiņus. karoč, es šo dienu esmu pavadījusi kā ritīga čiksa un nevarētu teikt, ka tas bija nepatīkami.
bet rīt atkal būs pa putekļiem, odiem, dunduriem, nātrēm un zirgu sviedriem.

*) bija kruta. dabūju, ko gribēju un tik, cik gribēju. viss ļoti mīļi un forši. vienīgā nelabā lieta - mana mīļotā kaimiņa sirdslietu problēmas un veids, kādā viņš mēģina tās risināt;
*) ritīga sajūta, ka esmu pārdozējusi cukuru. bet kursabiedreņu un Gundara sarūpētā Bezgalīgās mīlestības torte (nu jo izveidota bezgalības zīmes formā) bij fantastiska. un mums vēl ir pilns ledusskapis ar visādiem saldējumiem;
*) man toties sanāca baigi krutā raw vegan kūka, vislabākā no tām, ko esu jelkad taisījusi, ciemiņi gan viņu nedabūja, jo pēc milzu bezgalības zīmes apēšanas, saldums bija gana;
*) alkohols, turpina riebties arvien vairāk un vairāk, bet par laimi viņa nebija daudz. ne vispār, ne iekšā manī;
*) nepaspēju parunāties ar visiem. bet secināju, ka man vispār maz gribas kko tieši darīt ar cilvēkiem. man bieži vien labāk patīk atrasties draudzīgu un interesantu cilvēku sabiedrībā un viņus vienkārši vērot, pašai neko nerunājot un justies labi un priecīgi;
*) vēl es konstatēju, ka joprojām mīlu cilvēkus. man jau bija sācis likties, ka vairs neprotu;
*) bet var just, ka ir baigi atrasts no intensīvas komunicēšanas ar lielu cilvēku baru vienlaicīgi. jutu, kā nogurstu;
*) piepildījās nesaprotamā nojauta, ka ieradīsies viens labs, bet personīgi neuzaicināts cilvēks un ieradās arī viens personīgi uzaicināts cilvēks, par kuru bija 99,99% pārliecība, ka viš nebūs;
*) viens ciemiņš ar lauztu kāju un kruķiem ieradās ar stopiem un vienam ciemiņam pašam bija dzimšansdiena. un mazais Mariss tik burvīgs - visvisforšākais no man zināmajiem bērniem;
*) bija divi Jāņi, divas Elīnas, divas Anitas un divi Oskari. pārējie gan laikam pa vienam;
*) digna ļoti forša, gribētu viņu šitā biežāk satikt. nu vispār satikt biežāk;
*) visādas foršas (at)kāzu un vārddienas dāvānas ar dabūjām;

( mirklīši )

*) man joprojām ir pilna galva ar domām par cilvēkiem. vēl pilnāka nekā pirms tam. tik, tik, tik daudz ko izdomāt un saprast. bet man laikam atkal patīk domāt, vienu brīdi vispār, vispār nekas nedomājās.

jēziņ, nu beidzot!!! beidzot es dabūju dzirdēt savu šī gada pirmo lakstīgalu. un tepat, tepat kkur pavisam pie mājas, kādā no kaimiņu kokiem. un šitādā gaišā dienas laikā, nevis pievakarē/naktī, kā tam parasti jābūt. es jau biju sākusi uztraukties, ka šogad nemaz nedzirdēšu, jo pagājšgad pirmā reize bij jau kādā 8. maijā un viena pilsētsbiedre, kuras tēts ir kaukāds baigais mežzinātnieks, stāstīja, ka mūsu rajčikā esot baigi savairojušies plēsīgie putni un iespējams tāpēc tās lakstīgalas šopavasar te nedziedot.

nebij šodien nekāda svinēšana plānota, taisījos mierīgi braukt staļļot, bet uzprasījās skolas laiku labākā draudzene ciemos, ar kuru tiekamies krietni retāk nekā labpatiktos. gribējās ij to, ij to, beigās izdomāju, ka jāmēģina palienēt kāds no Līgas zirgiem, jāņem draudzene līdzi un jāiet uz mežu. jo īpaši tamdēļ, ka ar šito draudzeni agrāk kopā arī zirgojāmies. Līgai pret zirga aizdošanu nebij nekas pretī - piešķīra mums Roi. tik pakaļiešanas vaina. uzzīmēja mums pat karti, kā tikt uz pavisam tālajām ganībām, kuras ir vēl tālākās par vienkārši tālajām ganībām, bet paveicās un zirgi bija tepat, pavisam tuvajās ganībās. Roi pat stāvēja vistuvāk no visiem. Radis bišk tālāk cītīgi grauza krūmus, bet ļoti priecīgi atsaucās uz manu saukšanu un ausis saspicējis nāca pretī.
mežā jauki un labi. Roi gan Radika plašajam solim nekādi līdzi neizsoļot un par spīti mūsu voltiem un apstāšanām, Laurai tāpat nākas ik pa brīdim pierikšot klāt, lai neatpaliktu pavisam neglābjami. izejam klasisko mazo meža aplīti, bet pie pagrieziena uz mājām ir skaidrs, ka vajag vēl. ta nu paejam vēl pa ceļu uz priekšu. šausmīgi gribas palēkšot. bišķi bažos par Lauru - iepriekšējā reize seglos šai bijusi pagājušā gada septembrī, bet viņa saka davai, davai. ta lēkšosam ar. Radiks ritīgā sajūsmā, sāk ar lēcienveidīgu uzrāvienu un nu tik nesīsies. bet es šim saku, ka ne, ne, šoreiz šitā ne - jālēkšo rāmi un pieklājīgi. lēkšojam, lēkšojam smuki un vienmērīgi, līdz sāku just Roi elpu pakausī - šis izskatās noskaities, grib par katru cenu panesties garām un uz Lauras bremzēšanu reaģē tikai daļēji. ta nu nobremzējam mēs, nobremzējas arī Roi un varam rāmi soļot uz māju. Radis gan bišķi sapīkst - vai ta tik vien bija tie skrienamprieki?
pēc burvīgās pastaigas ilgi sēžam virtuvē un tējojam. Laurai ļoti sanāk Līgas bēbītes barošana ar putru, bet pavisam harmoniskai un zirdzīgai noskaņai Fanta klauvē pie loga. diena paiet nemanot un Laura konstatē faktu, ka laika plūdumam tur ir pavisam savādāks ātrums. es ar to sajutu jau pašā pirmajā reizē, kad tur viesojos. visa starpā - Līga iekārtojusi bloknotu Pateicībām un ierosinājuiem un man tur nākas obligāti ierakstīties pirmajai - galu galā man ir tas gods būt bijušai par pašu pirmo Dabaszirgu klienti, turklāt tas notika vēl pirms Dabaszirgi vispār bij izveidoti.
karoč baigi foršā diena un baigi foršās dāvanas ar dabūju. draudzene uzdāvināja ābelīti vārdā Inese, nu tik jāpiemeklē dārzā vieta, kur iestādīt. bet Līga akal uztrāpīja ar tieši, tieši to veģetāro pavārgrāmatu uz kuru jau sen sen biju aci uzmetusi (tā gan neskaitījās šīs dienas, bet gan kāzu dāvāna). vēl nospēru zirgiem pāris saujas auzu. gribu pamēģināt uzbrūķēt auzu pienu. nesen pagaršoju veikalā nopērkamo un baigi iegaršojās.

gāju ap vienpadsmitiem pār Bastejkalna tiltiņu, apkārt viss pavisam tukšs, kluss un mierīgs. lietiņš sijājas un smaržo gaiss. te pretim nāk divas sažuvušas večiņas un smalkās, drebelīgās balsītēs dzied Doičland, Doičland ūber alles.

jūuuuuhūuu, nu ta beidzot tas negaiss ir ticis arī Saļikam!!!

balkona betons saulē sakarsis silda basās pēdas. salda un karsta cigoriņkafija krūzē. vējš čabina bērza lapas un atnes tālas bērnu balsis. gaiss smaržo un dārzā zied tulpes. tālumā brauc kravas vilciens un kāds pļauj zāli. Nikolajs pamostas, pienāk pamīļoties, pamurrā un izlaižas atpakaļ uz siltā betona. no istabas skan klusa mūzika. jau rīt ziedēs šopavasar iestādītā ābelīte. sarejas kaimiņu suņi. vakarsaules mierīgais mirdzums. suns izēdis bļodu un apgaito pagalmu. balkona margām nolupusi krāsa. mugurā Kārļa krekls. pār kaimiņa-kaimiņa dārzu aiziet melns, plušķains kaķis. mazliet ož pēc govju mēsliem. atnāk īsziņa. dzinkstinās vēja zvaniņi. kļūst mazliet vēsi un šovakar mājās neviena cita nebūs. Tūves Jānsones "Tēlnieka meita". dzied putni, bet savu šī gada pirmo lakstīgalu vēl tikai gaidu. varbūt šonakt.

nevaru saprast sēdēt ilgi augšā un baudīt naktsvienatni jeb mēģināt piecelties agri, agri no rīta un nodzīvot visu, visu, visu maija rītu.

*) vakardienas lieliskākais moments - mums par godu nejauši zemē nomestais puķupods absolūti lieliskā brīdī;
*) vakardienas pirtošanās bija visforšākā pirtošanās no visām pirtošanās reizēm manā mūžā. manā mūžā gan nav bijis diezko daudz pirtošanās reižu, es labprāt pirtotos biežāk (it īpaši, ja var tā kā vakar);
*) jūrā, pie Mangaļsalas mola, izrādās vēl ir ledus;
*) Sarkanās klintis un Rūcamavots pie Cēsīm ir ļoti jauka vieta. pašas Cēsis gan man no visām Vidzemes pilsētām patīk vismazāk. architektūra jau glīta, bet kopējā sajūta kaukā nevisai;
*) šodien izveicu varoņdarbu - iestūrēju ar auto teātra vārtrūmē un pēcāk izstūrēju arī ārā. tiesa gan vēlāk, braucot augšā uz Salu tilta un pārkārtojoties joslās, gandrīz iešķēlu vienam sānā;
*) daži cilvēki ir krietni mazāk vērīgi nekā man likās. bet daži savukārt ir tieši tik vērīgi cik man likās;
*) Kārlis foršs;

vakardiena pret šodienu kā Centrāltirgus bomzis pret pūkainu kaķentiņu. gulēju labi, piecēlos negaidīti lieliskā garastāvoklī. ar Kārli pie labā sāna aizstūrēju Golfu līdz CSDD (parkojoties pat pamanījos bamperi pamīcīt pret apmali) un gāju uz eksāmenu. uztraukums bija protams, bet nebija tā galvā-uzmaukts-melns-maiss sajūta, kas vakardien. dabūju citu inspektoru - runīgāks gan nebij ne par gramu, bet bija vienkārši kluss, mierīgs un laipns. nevis kā tas vakarējais, kurš likās ka vislaik valda dziļu aizkaitinājumu un riebumu. maršruts gan bij diezgan smags, ilgi dzenāja pa Krasteni un Maskačku, kreisie pagriezieni nepārredzamos krustojumos pāri tramvaja sliedēm, iekļaušanās plūsmā ar intensīvu satiksmi, utt. kad pusstunda bija jau nobraukta un viņš vēl nebija pateicis paldies, eksāmens beidzies, nāciet citu dienu sāku nenormāli svīst un trīcēt, jo šausmīgi negribējās pašās beigās izgāzties. un neizgāzos. ielikta man punktiņu par to, ka pārreiz par strauju sajūgu nometu (bet tie eksāmenbembji diezgan patraki ir) un vēl punktiņu par to, ka es pie stopzīmes apstājos nevis uzreiz pie šķērsojamās brauktuves malas, bet kādu metru pirms, tad pabraucu uz priekšu un atkal apstājos.
tagad nevaru apjēgt, ka varu tā vienkārši paņemt mūsu mašīnas atslēgas un viena pati braukt kur gribas un kur vajag.

statistikai:
tiesību iegūšana man izmaksāja 356.83 Ls (viss, viss, viss kopā)
un prasīja apmēram 3 mēnešus (pirmā braukšana 18. janvārī, pirmā teorijas nodarbība 8. martā. bet braukšanai pa vidu bija lielas pauzes, ja būtu braukāts intensīvāk, ta mierīgi iekļautos 2 mēnešos)
+ varu rekomendēt teorijas pasniedzēju Natāliju Fjodorovu un braukšanas instruktoru Normundu Kolātu

gāju šodien uz Botāniskā stalli apraudzīt Upenes mazmeitiņu, Lēdijas bēbīšzirdziņu - Lakvellu, kas piedzima pirms 2 nedēļām. bet satiku arī nūtrijas un ūdenžurkas krustojumu (pēc skata pārāk liela, lai būtu ūdensžurka, bet no kurienes gan lai tur būtu uzradusies nūtrija?) un odzi.

( grieziet ceļu putni, zvēri )

p.s. izsktās ka savvaļnieki ar to pavasari pārgaidījušies, ka nu, kad viš beidzot pienācis, palikuši galīgi traki. vakar zalktis ceļmalā, šodien odze gandrīz caur kājām pār taciņu pārlocījās. stirnas, ķirzakas, vardes, visādi vabuļi, jukušas kamenes, putni, kas vislaik bļaustās. ezīts gan nieviens vēl nav šogad redzēts.

( man šodien ļoti labs garastāvoklis, tāpēc būšu jauka un nestaipīšu jūsu frendlistes )

šodien modos ar galīgi dullu galvu, nevarēju izlīmēties ārā no ķitīga miega un vispār visu rīta cēlienu jutos ļoti sūdīgi. tikpat sūdīgā pašsajūtā braucu uz darbu, pa ceļam atdodot divām cibītēm aizrunātās franču grāmatas. vienai 2 gab, vienai 6 gab. biju gaidījusi, ka pretī būs kāds avokādo vai 2 banāni vai šoko tāfelīte, bet ko es dabūju? veselu pārpilnības ragu - meloni, ķekaru ar banāniem, 3 tomātus, šoķeni un trīs olīvburkas (viena gan ir ar šķiņķa pildījumu, bet tas arī ir ļoti labi - tiks tētim. galu galā es te izdāļāju viņa vecāsmammas grāmatas) - no šādas pavisam negaidītas dāsnības es sākumā ļoti samulsu, bet pēctam palika ļoti, ļoti silti, jauki un priecīgi ap sirdi. sūdīgā pašsajūta ar pagaisa un atlikusī diena pagāja labi. pēc darba ievedot teātrī netīros Ledus kostīmus, priekšā gaidīja vēl viena garšīgā šoķene no vēl vienas cibītes, kam grāmatas bij atstātas pie sarga.
paldies, vevecmammai un, paldies, cilvēkiem, kuri tik garšīgi novērtē vecas, pēc putekļiem ožošas grāmatiņas franču valodā.

+ tiem, kurus es te ar Ledu iekārdināju - vadība teicās, ka septembrī vēl noteikti būšot pāris izrādes. tā ka vaktējiet, ķeriet un nāciet.

šodien visādiem notikumiem tik pārbagāta diena, ka tas, kas notika no rīta, jau šķiet drausmīgi sens.
*) no rīta braucu uz Rīgu ar tēta Volvo V70. biju jau kaukad sen viņu stūrējusi, bet tas bij tiešām sen un tagad pēc mūsu 1,4 litru benzīnGolfiņa, šitas milzīgais 2l turbodīzelis likās baigā bauda. stabils, paklausīgs, necimperlīgs un mierīgs. gabarītus protams nejūtu, bet pagaidām es viņus īsti nejūtu arī Golfam. salīdzinājumā ar Volviķi Golfiņš liekas tāds nervozs raustiķis;
*) noliku teorijas eksāmenu CSDD. ar vienu neizbēgamo neuzmanības kļūdu. stulbi tik, ka braukšana nobremzējusies - instruktoram daudz jaunu kursantu uz pavasari saradies un švaki ar laikiem. man starp nākamo un aiznākamo nodarbību vairāk nekā 10 dienas starpā, tas nozīmē, ka pie tiesībām varētu tik uz aprīļa beigām/maija sākumu;
*) šorīt mamma atbrauca no Londonas un atveda manus jaunos ībejā pirktos jāšanas zābakus. nav jau tik smuki kā īstas ādas un drošvien arī ne tik izturīgi, toties vīgan un ļoti lēti. būs labi arī, ja tik vienu sezonu nokalpos. varēšu uzcirst uz Lielās piektdienas mačiem;
*) lielāko daļu dienas pavadīju taisot tonnu sušī par godu dzīvesbiedra jubilejumam. sušī, kārtainās mīklas magoņrausīši un svaigi salatķiki, papildināti ar pavisam svaigu un vitamīniem pārpilnu virzu no siltumnīcas;
*) ā un vēl mani šodien uzaicināja slepenajā slēgtajā zirdznieku forumā, nu kur viss tas Plakanciema krū un vēl visādi naturāļi un pusnaturāļi ņemas. taga gribas tur pilnīgi visu izlasīt. labi, ka šis notika pēc teorija eksāmena nolikšanas, citādi tak es nebūtu varējusi pamācīties, kad blakus tabā kaukas tik intrsants lasāms;
*) aij man vēders pārbāzts ar tiem sušī un rausīšiem un tēju, nekas te nerakstās, bet viss ir ļoti, ļoti labi.

manliekas, ka es nekad neesmu sapņojusi par kautko viengabalainu un lielu. es vienmēr sapņoju par mirkļiem. tādām mazām un diezgan konkrētām ainiņām. brīsniņiem, nieciņiem, sīkumiņiem. un kad kaut kas no tā precīzi piepildās, tad iekšas staro no pārlaimības un milzīgas pateicības izjūtas.
šodien kas tāds atgadījās pat vairākkārt:
*) jāju viena pati ar tipa savu (nu viņš man nepieder, bet man viņam ir neierobežota pieeja un neviens cits ar viņu neko nedara) zirgu pa ļoti smuku mežu. ir silti, spīd saulīte, debesis zilas un līdzi rikšo mans foršais suns;
*) tupju uz sniega kupenas ar ķieģeļrupjmaizes kukuli rokās. no vienas rokas maizīti ēd zirgs, no otras suns;
*) un tamlīdzīgi.

( sīkāk )

jē, Plakanciema paparacci akal piesūtīja pāra bilžas. šoreiz no vakardienas radikošanās.

( jaukumiņš )

bet jūs neuztraucaties. kad man tie pirmie taureņi vēderā attiecībā uz viņu bišķi norimsies, ta noteikti mazāk spamošu te tās uķi ķuķi bildes un garos, garlaicīgos zirdziņpostus.

es regulāri izjūtu vecu cilvēku trūkumu savā dzīvē. pēdējais no maniem vecvecākiem nomira 2005. gadā un tā bija visbrīnišķīgākā vecāmamma pasaulē, kuras man joprojām pietrūkst. šodien pa dienu iekāpu vilcienā, lai brauktu mājās no Rīgas. apsēžas blakus tāda veca tantīte - no skata tipiska sabiedriskā transporta pensionāre. nu tur maisiņi visādi un kas tur, ko tur. skatās, skatās kā es rakstu īsziņu, līdz izvelk no kabatas mobilo telefonu un saka - redziet, man uzdāvināja telefonu. sarunas ar apmaksāšot. man Nokia, Jums arī?. es atbildu, jā, ka man ar Nokia. šī prasa vai man tur spēles ir. saku, ka ir, bet, ka nekad viņas nespēlēju un nemaz īsti nezinu kādas man ir. pastos, parādu un nevaru saprast, ko viņa īsti no manis grib. tantīte pa to laiku savā telefonā jau atvērusi sudoku un sāk man mācīt kā jāspēlē. es vispār pa retam labprāt parisinu kādu zviedru mīklu, bet sudoku nekad neesmu ne sapratusi, ne mēģinājusi saprast, nedz mani tas vispār ir interesējis. tā viņa man lēni, pacietīgi stāsta un rāda to sudoku savā telefonā, es jūtos mazliet aizdomīga, garlaikota un domāju, kad beidzot varēšu lasīt savu grāmatu. bet viņa rāda, rāda, līdz saka - nu pamēģiniet tagad savā telefonā. es paklausīgi mēģinu ar. un kaukā aiziet - risinās man tas sudoku un rodas tāda silta, laba sajūta iekšā. sieviņa ik pa brīdim lūr kā man sanāk un šausmīgi priecājas par katru manu pareizo izrisinājumu. sēžam abas vilcienā, risinam sudoku, saulīte spīd un viss tik jauki un labi. bišķi pļāpājam. uzzinājusi, ka strādāju teātrī tantīte prasa, ko ta mums tur labu tagad rāda. stāstu par Ziedoni un viņa ieinteresējas un saka, ka būšot internetā jāpaskatās un varbū, ka jāaiziet kādreiz. un tad es saku, lai viņa nāk, ka es viņu ielaidīšu kā zaķi un viņa pretojas un saka, ka negribot ubagot un es saku, ka nē, tā taču ir dāvana un viņa galu galā ir iemācījusi mani risināt sudoku un ta viņa piekrīt un mēs sarunājam sazvanīties, apmainamies ar numuriem, vēl brīdi papļāpājam un es kāpju ārā un viņa aizbrauc tālāk uz Ķegumu.
nav jau nekāds spraigais pastāsts ar grandiozu kulmināciju un negaidītu atrisinājumu, bet man no tās tantītes palika tik, tik, tik silti un labi iekšā. nebiju vispār domājusi to visu šite rakstīt, bet izlasīju kā goddes pavisam otrādāk šodien ar sab.transp. pensionāriem izgājis un nolēmu, ka tomēr jāieraksta.

atnācu mājās un joka pēc ierakstīju tantītes vārdu guglē. un izrādās, ka ar viņu ir pilns internets. piemēram, te un te un te.

viņai bija šausmīgi skaistas acis un es ļoti ceru, ka viņa atnāks uz teātri.

ōjē, Plakanciema paparacci tikko piesūtīja pāris bildes, kur Kārlis ar Naudiņu kopā redzami un mēs ar Radiku arī. es, protams, esmu vīīī un kvīīī un ūūūū sajūsmas pilna

( jēēē )

ja neskaita to, ka no rīta izgāzu pusi smūtija uz virtuves grīdas un par to vēl apraudājos, šodien nenormāli forša diena. silti, saulīte spīd, jājam pa pasakainu mežu - es ar savu jauno pastāvīgo draugu Radiku, Kārlis ar Naudiņu, Iveta ar Ariku un vēl Radžiņa smuki rikšo līdzi (Ivetas Kuzja arī) - ko vēl vairāk vajag.
+ pati stūrēju pie/no Līgas. sāk pavisam reāli ticēties, ka varu pabraukt un, ka ne visai attālā nākotnē varēšu nokārtot arī braukšanas eksāmenu.

( divas ilustrācijas )