*

naktī, sapnī redzēju savu mīļoto kaimiņu ar asiņainām, gaļainām, zili atdauzītām un ārkārtīgi tievām kājām. izsaucu ātro palīdzību un sapnis beidzās. pāris stundas vēlāk mana mīļotā kaimiņa mīļoto kaķenīti, viņa mātes acu priekšā saplosīja cita kaimiņa suns.*
gāju vakarā pa staciju uz vilcienu un pretī nāca bomzīga paskata un ar pekelēm apkrāvusies ķoķa un žēlabainā balsī krieviski bļāva - mani nabaga kaķīši, mani nabaga kaķīši.

_____________
* dārgie pilsētas biedri, kas šo lasa - lūdzu, nestāstiet Naurim par to, kādu galu ņēma viņa mīļais kaķis. viņa māte domā, ka ja viņš to uzzināšot, viņš iešot un nositīšot to suni.

cik šitas rīts likās skābs (man sapnī bij jābēg no nacistiem. sākumā sanāca labi, bet beigās pie viņiem palika Radža un es, nepaspējusi dabūt viņu atpakaļ, pamodos), tik pēcpusdiena izvērtās jauka un produktīva:
atbrauca vīrs no Saldus, aizbraucām uz Dabaszirgiem. tur man bij nenormāli foršs treniņš, visvairāk pateicoties tam, ka aizņēmos izmēģināšanai vienus savādākus beztrenžu iemauktus, nekā pagājšreiz mēģināto saidpulu. nu kauko līdzīgu hakamorai, bet ne gluži. izrādījās, ka ar to esam apmierināti visi, gan es, gan zirgs, gan trenere. vadījās labi, jājās viegli, viss sanāca, daudz ko jaunu uzzināju un iemācījos, zirgs atsaucīgs, priecīgs un rātns. karoč, man tādus iemauktus obligāti vajag pagādāt!
pēc tam iebridām pļavā papildināt vīgriežu, pelašķu un asinszāļu krājumus un piebāzām māgas ar meža zemenītēm.
atbrīvojot vietu svaigi savāktajām un sažāvētajām tējām sabēru kopā visādas pērno tēju pabiras un sanāca šausmīgi smaržīgs un garšīgs tēju maisījums. vīgriezes, kumelītes, klinģerītes, liepziedi, āboliņš, pīpenes, brūču pērkonamoliņš, bērzu lapas, piparmētras un iespējams vēl kaut kas, ko es jau vairs neatceros. ja zinātu proporcijas, kas viņu taisa tik garšīgu un smaržīgu, ta varētu bezmaz pakot un pārdot. vai vismaz pakot un dāvināt draugiem.

( sen neesat lutināti ar zirdziņbildēm )

pārlasīju pērno saulgriežu piedzīvojumpostu un atklāju, ka tonakt esmu sapnī redzējusi pļavu, pilnu ar zirgiem. šais saulgriežos tak man bija pļava ar zirgiem!
šonakt gan sapņoju kko bezsakarīgu. par darbu un kaukādu braukšanu autobusā. ceru, ka ar nākamajiem saulgriežiem tam nebūs nekāda sakara.

pagājšnakts pašā melnumā pamodos no tā, ka kaķis sāk rīstīties un taisās pievemt gultu. paspēju izlidināt šo ārā. savukārt dzīvesbiedrs pamodās jau tā vairāk uz rīta pusi un dzirdēja, ka es miegā klusi smejos.

s) esu šo un to lasījusi par apzinātajiem sapņiem, bet pašai vienmēr bijis slinkums kauko nopietni viņiem pievērsties. ir gadījušies arī pāris nepatīkami badtripi, kuros sapriecājos par to, ka apzinos, ka sapņoju, bet beigās nonāku kaukādā pilnīgi bezcerīgā cilpā/bezizejā. nesen ar viens tāds bija, kurš beidzās ar to, ka man lai, ko es nedarītu, nedomātu, nemēģinātu, ir tikai bezgalīga asfalta siena apmēram 15 cm attālumā no acīm. bet vakar vakarā gadījās ļoti interesants piedzīvojums. jutu kā lēni laižos miegā, tad uz brīdi filma pazuda, bet pēc tam atkal atgriezās - es gulēju, bet biju pie apziņas un apzinājos, ka guļu. vēroju sevi it kā no iekšienes, jutu, ka elpa ir kā miegā, ķermenis smags un pilnībā atslābinājies. tad sāku domāt par to vai tā nav vienkārši kaukāda parasta miega paralīze, kādas man šad piemetās vairākus gadus atpakaļ. mēģināju lēni pakustināt rokas pirkstu - kustējās, bet līdz ar to, sajutu, ka slīdu ārā no miega un tūlīt pamodīšos. tāpēc pārtraucu jebkādas ķermeņa un prāta aktivitātes un drīz vien iegrimu pavisam parastā un neapzinātā miegā. droši vien izklausās savādi, bet esmu pilnīgi un nešaubīgi pārliecināta par to, ko piedzīvoju;

m) šodien bija pēdējā reize pusotru mēnesi garajam lekciju/praktisko nodarbību ciklam meditācijas jōgā pie Valda Svirska. ļoti, ļoti interesanta un iedvesmojoša personība, pilna ar siltumu, mieru, pacietību, sirsnību, iejūtību un gudrību. kopš regulāri praktizēju dažus no viņa ieteiktajiem koncentrācijas vingrinājumiem, esu palikusi manāmi līksmāka un priecīgāka. bet, ja arī sadusmojos vai apvainojos ir daudz vieglāk no šī stāvokļa izkļūt. manliekas, ka šīs nodarbības bija tieši, tieši tas, ko man šai dzīves posmā vajadzēja. mazliet jocīgi arī salikās, ka neskatoties uz manu specifisko darbalaiku man kaukā neticamā kārtā bija iespēja tikt uz pilnīgi visām nodarbībām. uz vienu gan nebiju pati sava tizluma dēļ.

ļoti jocīga diena. vesels zīmju, pavedienu, informācijas un sakritību murčkulis. un naktī sapņoti sapņi, kas pēc pāris stundām izrādās reāli dienas notikumi.

kādu pusotru nedēļu viss liekas tāds skābs un diezgan nelabvēlīgs. nu tā, ka gaisā kaukas ne-labs virmo. brīžam ta ka pieklust, bet brīžam kļūst grandiozi izteikts.
un apmēram divas nedēļas vislaik redzu sliktus sapņus. tādus sīkumaini riebīgi sliktus, ar kaukādu bezspēcīgu izmisīgumu un trulu monotonu atkārtošanos. kad par to šodien apspriedos ar kolēģi, šī tik atmeta ar roku un nosmēja, ka veļu laikā nemaz neko citu negaidot un uzskatot to par normālu parādību. nezinu, bet veļu laiks ir kautkāds. nu tāds, kurā pagātne lien no stūriem ārā un liek sevi pārdomāt.
nu, piemēram, mans ex-dzīvesbiedrs apmēram nedēļu skumīgs nodzīvoja pie mums, jo citur viņam nebija kur. un tad vēl vakardien, starp aizejošo un ienākošo īrnieci, bijām nogājuši panostaļģēt Kārļa Kuģielas dzīvoklī. un beigās tas izvērtās bišķi savādāk nekā domāts. nu kaukā tā vairāk bēdīgi nekā nebēdnīgi.

toties Tesa vakar Aptiekā bija ritīgi kruta. dažs labs pat no konča tā jumtu bija norāvis, ka mums likās, ka šis ritīgi pārkurījies vai sadzēries, a šodien izrādījās, ka tas viss tik no mūzikas. tik no tās vien, jā.

1) šorīt sapnī redzēju, ka sēņoju - kasu laukā no kūdras spoži dzeltenas gailenītes. un pirmais, ko teica vecāki, kad viņus no rīta satiku - davai, aizbraucam bišķi pasēņot. aizbraucām, nekas daudz nebija, bet salasījām spoži dzeltenas gailenītes kādam divām ēdienreizēm un apmēram divus melleņlitrīšus kārajiem zobiem. vēl es tai sapnī redzēju mazu, mazu, brūnu savvaļas kaziņu. tik lielu kā čivauviņa. mežā gan manīju tikai lielas stirnas pēdu nospiedumus;

2) pēdējā laikā esmu sev ļoti neraksturīgi aizmāršīga un izklaidīga. mēdzu sarunāt divas pavisam dažādas lietas pavisam vienā un tajā pašā laikā. un ļoti bieži esmu pasākusi atslēgties no sarunas uz kādu brīdi. viendien bija pavisam traki - zvanīju mammai, lai uzzinātu, kur dārzā atrodas kaukāds specifisks augs (esmu jau aizmirsusi kāds) un, kad noliku klausuli, sapratu, ka es vispār necik neesmu klausījusies, ko viņa man stāsta. vispār, vispār necik. nemaz nezinu, kur es tais brīžos pazūdu, šķiet, ka manis vienkārši nav. un man tas ļoti nepatīk.

Erevaana liekas krietni urbaanaaka un rietumnieciskaaka nekaa Tbilisi. no vienas puses tas nav tik intrsanti, bet taa kaa esam saakushi juutami ilgoties peec maajaam, tas nav nemaz ar pavisam slikti.

vakar pirms prombraukshanas ziileejaam turku kafijas biezumos. tur es ieraudziiju to, kas mani jau paaris meeneshus nelaizh valjaa. shoriit tas tika apstiprinaats arii ljoti magjiskaa sapnii. durvis starp shejieni un turieni ir iestreegushas pusvirus un man uz kakla uzseedies kaukaads melnais kundzinjsh.

vakar eksperimentālā kārtā devāmies saulgriezēt Cērtenes pilskalnā*. kad bijām pārvarējuši pirmo īgnumu, par to, ka neesam gluži tik tīri un svaigi kā gribētos (sakarā ar iepriekšējā vakara koncēšanu Nabaklabī) un nobraukuši Smiltenē, par spīti rimti nerimstošajam lietum priecīgi gājām uz pilskalnu. sākumā visas zīmes rādījās labas - satikām ezīti un vairākas treknas vardes pa ceļam, pilskalns ar likās tāds mediatīvs, apcerīgs, sevī iegrimis, bet atvērts un draudzīgs. pļaviņu nesen kāds bija pametis, jo ugunskurā vēl mazliet kūpēja dūmi, kas atviegloja tā iekurināšanu. iekūrām un bridām pļavā puķot. tur uzvētīja jau pirmā skābuma sajūta - par to, ka tur auga diezgan dīvainas puķes, bet nebija ne vēsts no manām ierastajām un zināmajām (pīpenēm, vanagnadziņiem, lillā zvaniņiem, piemēram) un, ja netīšām gadījās izraut kādu puķi ar saknīti, likās, ka mežs nikni nopūšas, lai gan centos no sirds, lai tā nenotiktu. pēc tam vēl visai dzīvespriecīgi novijām sev vaiņagus, mēģinājām bišķi padziedāt (tas nevedās, jo es zinu tikai vienu jāņdziesmmeldiņu, kurš ir priecīgs un tādā pelēkā vakarā viņš galīgi nenāca no iekšām ārā) un pacept ugunī vienīgo līdzpaņemto proviantu - jāņusieru. bet līdz ar saules rietu viss kļuva arvien skābāks un skābāks. likās, ka mežs arvien drūmāk un noteiktāk veras ciet, noslēdzas sevī. un, kā jau tas vispārzināms, Jāņu naktī pēc Saules rieta gaiss čum un mudž no raganām, laumām, vilkatēm un citiem mošķiem un vienīgais, kas no šamiem sargā ir Jāņuguns - mūsu ugunskurs ap divpadsmitiem naktī nez kāpēc pārstāja gribēt degt, lai gan lietus bija pierimis un mēs no mājām bijām paķēruši līdzi mazliet sausas malkas. paši sākām justies arvien apātiskāki un trulāki, līdz saullēktu nesagaidījuši uzslējām telti, kurā, papardes ziedu neatraduši, momentāli atlūzām un, kura no rīta bija normāli pielijusi ar ūdeni.
brienot uz mājām mežmalā vēl uzdūrāmies zemē guļošam vecim, kurš bija normālā pālī un teica, ka slikti ar sirdi - viņam esot mākslīgā. izsaucām un gaidījām ātros un tie gan izrādījās visīstākie eņģeļi - nedusmojās ne uz piedzērušo veci, ne uz mums par samērā bezjēdzīgo izsaukumu (nebija tam tēvainim nekāda mākslīgā sirds), smaidīja kā saulītes, čubināja cietušo un mums pateica lielu paldies.

( miglainas bildes ar miljons lietuslāsēm uz objektīva )

ā un, ja arī varbūt izklausās diezgan drūmi, man neriebās un es nenožēloju šito braucienu. galu galā manliekas, ka mēs dabūjām tikai to, ko bijām pelnījuši un mežs vienkārši atspoguļoja mums mūs pašus tai brīdī. un tai slapjajā teltī guļot sapnī redzēju, ka pilskalna pļaviņa pilna ar zirgiem. tas noteikti uz labu. noteikti, noteikti.

___________________________
* Cērtenes pilskalns atrodas Cērtenes upītes krastā, mežā. Pilskalna augstums ir 25 m. Pilskalnu nocietinot, no trijām pusēm tam apkārt izrakts 12 m dziļš grāvis. To uzskata par vienu no varenākajām fortifikācijas būvēm Latvijas pilskalnos. viena no iespējamajām Beverīnas atrašanās vietām. visādi dziednieki un pesteļotāji uzskata, ka pilskalna enerģētiskais pauers ir bezmaz tāds pats kā Pokaiņos. par to es nevaru spriest, bet kaukas tur ir. dažreiz to var just absolūti nepārprotami, citreiz atkal mežs klusē kā ūdeni mutē ieņēmis. reizēm dod spēku, mieru un drošību, reizēm biedē un rada pilnīgu nevelkomētības sajūtu. es to parasti jūtu ar vēdera čakru/saules pinumu.

bija laba diena. beidzot, beidzot aizbraucām eckursijā uz Daugavas muzeju Doles salā. līdz šim tai vietā biju bijusi vienreiz - 2006. gada Lieldienās, kad pilsētasbiedres mani uz mirkli atrāva no kursadarba rakstīšanas, iekrāmēja auto un aizveda tur izšūpoties. muzejs diezgan intrsants, parks arī smuks, tik tā kā vakar bija saulaina svētdiena, tad pārpilns ar slāvu atpūtniekiem - desiņcepinātājiem. nu jā, bet ko viņiem citu darīt, ja ikdiena paiet pelēkā deviņstāvenē - zaļumos tak visiem gribas. pēc tam pavadījām pāris stundas sēžot pie HESa, aliņojot, baudot pastiprinātu elektromagnētisko lauku un risinot transcendentāli metafiziskus jautājumus par dzīvi. tad Kārlim ienāca prātā doma, ka vajag uzbliezt sušī. sacīts, darīts - sataisījām nenormāli, nenormāli daudz almost vīgan sušī un gājām lejā spēlēt šachu. es vinnēju. bet sliktā ziņa ir tāda, ka apmēram 2,5 h pēc partijas beigām dzīvesbiedrs aizdevās uz lidostu, lai brauktu kārtējā, nedēļu ilgā komandējumā. uz Kanādu šoreiz. tas droši vien nozīmē vairāk spama no manis šiten šonedēļ.

( tā jau nebūs, ka bildes nebūs )

1. februāra naktī redzēju sapni - biju Gruzijā un satiku tur draudzeni. viņai mugurā bija elegants mētelītis un blakus apburošs vīrietis. abi koķeti francūziskā (tieši tā to sapnī izjutu) garā plivinājās laimīgi riņķī. kopumā gan sapnis bija diezgan īgns, nu tur vēl viss kas cits bija.
tā mana draudzene tobrīd strādāja Bulgārijā, bet taisījās pārbraukt uz Franciju un viņai gāja ļoti sūdīgi, drūmi.
un, kas notika vakar? - neplānoti nopirku biļetes uz Gruziju, bet vakarā plānoti gāju tikties ar šitotepašu draudzeni. atnāca tērpusies elegantā mētelītī un mirdzošām acīm stāstīja, ka Francijā satikusi vīrieti un nākamnedēļ brauc atpakaļ pie viņa un, ka vispār dzīvē viss forši un brīnišķīgi. a man, neskaitot to un vēl jogas nodarbību, diena pagāja neapšaubāmi īgni.

ja jau viss tā ņem un piepildās, diezko varētu nozīmēt aizpagājušās nakts sapnis - redzēju sapnī, ka redzu sliktu sapni un, ka to pašu sapni pēc tam nosapņo arī mans tētis.

p.s. jā, un vispār tāpēc aicinu būt uzmanīgiem ar to, ko darāt manos sapņos, jo gadās jau visādi.

nesen te vairāki cibīši izteica domu, ka NabaKlab ir nāve Depiņam. tad nu lūk, ko šajā sakarībā redzēju pagājšnakt sapnī:
sēžam ar Oliveru Depo augšstāvā un tērzējam. pēkšņi ieteš galīgi noskrējies Guntis - izrādās viņš, lai varētu for frī tikt uz kautkādu industriālgōtu konci NabaKlabā, piestrādā tur par bārmeni. tagad tik ieskrējis apstīties vai viņa mīļajā Depo viss kārtībā. mēs prasam - nu kā ir? Guntis atbild, ka tā jau normāli, tik esot ļoti grūti sastrādāties ar ne-saviem/svešiem darbiniekiem.

a tā vispār, mīļā frendliste, sakiet lūdzu, kur lai es aizeju beidzot izdancoties un, kur varētu būt jautri, patīkama publika un skanētu apmēram tas, ko Guntis lika vecajās labajās Depo mazās zāles disenēs?
es no visām tām jaunajām un modernajām tusēšanas vietnēm neko, neko nezinu un nesaprotu.

tikko palasoties uz atpakaļu savus šī gada sapņu pierakstus, konstatēju, ka esmu sapņojusi, ka viena mana draudzene ilgi, ilgi vispār neiet ārā no mājas, vispār dzīvo citur un vēl tur šādas tādas detaļas - un viņa apmēram nedēļu pēc mana sapņa salauza kāju, kas nozīmē ilgu neiešanu ārā un patiešām nedzīvoja savās mājās, bet pieskatīja viena drauga dzīvokli, kamēr viņš ārzemēs.
bišķi jocīgi sametās, lai gan es jau sen zinu, ka mani sapņi mēdz diezgan precīzi piepildīties.

lieliski, viens no četriem sapņiem, ko sapņoju pagājšnakt ir paspējis diezgan precīzi piepildīties jau pāris stundas pēc sapņošanas - uzreiz pēc pamošanās. es ļoti ceru, ka vismaz pārējie tā nedarīs.

darbība noteikti nenotika mūsdienās un Latvijā arī ne. biju vīrietis 30-40 gadus vecs, ar nevisai tikumisku dzīvesviedu - zaglis vai kaukas tāds. biju saķerts, ieslodzīts un jau norakstīts - visi gaidīja, kad es nomiršu, jo biju novārdzis un man bija briesmīgs ievainojums labajā pēdā. apsaitēts ar kaukādām lupatām, bet no tā visu laiku lēnām sūcās asinis. es gulēju uz zemes un jutu, kā dzīvība lēnām, bet neapturami mani pamet. man tas viss bija vienalga, es jutos bezgalīgi noguris, bezspēcīgs un gaidīju kaut ātrāk nāve mani pievāktu. un tad pašā, pašā pēdējā brīdī mani pārņēma šausmīgas bailes no miršanas. es domāju par savu bezjēdzīgo dzīvi, kurā neko neesmu izdarījis un iemācījies, tikai darījis niekalbības un sliktumus. mani ļoti biedēja, ka es nezinu, kas notiks pēc tam, ka neesmu tam gatavs un manī pamodās neizmērojama dzīvotgriba. es izmisīgi mēģināju atrast kaukādu salmiņu pie kā pieķerties, kas varētu mani noturēt pie dzīvības, bet es neko nezināju un nekā man nebija. tad es sāku automātiski skaitīt budistu mantru Om Mani Padme Hum - tas bija vienīgais, ko zināju un, kas nāca prātā. sākumā klusi, pēc tam balsī un pamazām manī atgriezās spēks, dzīvība un enerģija. es skaitīju, skaitīju un kļuvu arvien mierīgāks, stiprāks un priecīgāks. pēc vienas dienas nepārtrauktas skaitīšanas es jau varēju piecelties un turpināt sēžot lotospozā. arī asinis pārstāja plūst no manas savainotās pēdas.

pamodos nakts vidū no šitā sapņa, kādu brīdi vispār nesapratu, kur atrodos, iekšā viss vibrēja un jutu nelielas (droši vien iedomātas) sāpes labajā pēdā. atjēdzos, apķēros dzīvesbiedram un gulēju tālāk, bet kaukas šī visa iespaidā manī vibrē vēljoprojām.

sniegu es redzēju naktī sapnī (tiesa, ne galvenajā lomā) un sniegu es redzu tagad skatoties ārā pa logu.

man jau kādu laiciņu ir samaitājies miegs. pat ja eju gulēt galīgi nomiegojusies tāpat pāris stundas nevaru aizmigt. domāju visuko, klausos kā Kārlis elpo un cenšos pēc iespējas mazāk grozīties un traucēt. savukārt neatkarīgi no tā vai ceļos reizē ar dzīvesbiedru vai guļu kamēr pati pamostos, ir dulna galva, smagums un neizgulējuma sajūta. vakarrīt man pat pirmo reizi mūžā ta ka mazliet galva sāpēja. nu ne sāpēja, bet ļoti nepatīkami spieda vienā galvas pusē. sapņi ar pēdējā laikā tādi, ja ne slikti, tad ļoti sarežģīti un nogurdinoši.

esat taču pamanījuši, ka mēdz būt tā - Tu pasaki, ka Tev viss ir labi un tad uzreiz notiek kkas slikts. parasti to pieņemts saukt par nelaimes piesaukšanu, bet man liekas, ka Kosmoss vnk prasa apstiprinājumu - ja jau Tu saki, ka Tev ir labi, tad jau Tu proti tā, lai ir labi un mācēsi arī apstrādāt to nebūšanu tā, lai paliktu labi, lai nekas nemainītos uz slikto pusi. visbiežāk jau visi šādos brīžos izgāžas kā veci sētas mieti - krīt bēdās un šaubās un drūmumā. bet patiesībā Kosmoss ir tikai gribējis uzzināt vai ar Tevi var rēķināties, vai Tu esi godīgs - zini ko runā un vari par to atbildēt.

naktī, sapnī gandrīz iegāzos milzīgā baznīcā. viņa bija veca un pamesta. bija jumts, bet nebija griestu - tikai sijas un melns, plašs bezdibenis lejā. un tajā tad arī tik tikko neiekritu. bija tumšs, vien pēdējā brīdī pamanīju, ka griesti iebrukuši.

1) mans mīļais ir mājās;
2) draugos paklausījos dziesmas no Dzelzs Vilka jaunā albūma Teātris un man kauns. tas nav teātris, tas ir lēts balagāns. ir pat dziesma, kurā visnotaļ Mārpliski tiek dziedāts re-vo-lūc-ija-nāc. un katrs no lirikās izmantotajiem tēliem, jau ir vismaz reizes trīs ir apviļāts iepriekšējos albūmos - liekas, ka Juris ar sinonīmu vārdnīcu rokā pārrakstījis vecās dziesmas, nu labi, ne viens pret vienu, jo atšķirībā no otrā albuma un palodzes sēž nevis viņš pats, bet kaukāda sieviete. izskatās, ka viss tas īstums un godīgums, kas pirms nepilniem 10 gadiem mums ar Lauru lika dzīties viņiem līdzi uz končiem pa visu Latviju ir nosmacis naudā, taukos, ikdienībā, ģimenes dzīvē un vecumā;
3) es ļoti mīlu mūziku un tāpēc man žēl, ka man pēdējā laikā, ar retiem izņēmumiem, nav nekas labs par to sakāms. man negribas izklausīties pēc nīgras, kašķīgas vecenes, bet patiešām no šogad iznākušajiem albumiem, vienīgais, kas man patīk ir Bens Frosts, tas ko kaarl bi ielicis.
4) pēdējā laikā mēdzu sapņos redzēt beigtus putnus. vienreiz zvejoju no dīķa laukā mirušus kraukļus, šonakt akal divi beigti baloži mētājās istabā pie miskastes.