| ģimenes ainiņas |
[Jul. 16th, 2013|12:57 am] |
Lai arī stratēģiskais plāns bija sagaidīt E vismaz sesto vasaru, taču diena bija tik jauka un E pilnīga saulīte, ka nekas cits neatlika, kā sākt ievadīt viņu klaiņošanas mākslā jau tagad. Mazpilsonis braši (un jāatzīst, aizrautības un piedalīšanās spara pilns) nogāja visus 8 km no Vecrīgas līdz Deglava ielas aplim. Pa ceļam, protams, vācām musaru - E kontā 55 skārdenes; es atpaliku ar 54. Ostījām puķes autostāvvietas apstādījumos, iedvesmojoties no iepriekšējās dienas Dabas muzeja apmeklējuma (muzeji vēl jorpojām ir lētākā izklaides iespēja cilvēkiem ar maziem bērniem), kur interaktīvajā darbnīcā atklājās, ka nav nemaz tik pašsaprotamas smaržas, ja acu priekšā bilde cita. Iedvesmojoties no Loka un tā paša dabas muzeja, ievācām arī šādas tādas puķes herbārijam; baidījāmies pie bomžu krūmiņiem un sagaidījām laternu iedegšanos, guļot Rimi bāzes gazōnā. Pēc tam vēl pagulējām pļaviņā, skatoties ne īpaši redzamās zvaigznes un E stāstīja man par to, kā varot dabūt nāvi. viņa monologu smieklīgā kārtā pārtrauca psaiho.lv busiņa ieraudzīšana pie pamales ar tam uz jumta piesieto manekenu... vobščem starts labs, esmu lepnais vecāks, jo izskatās, ka manu prasmju un zināšanu sēkla ir radusi auglīgu augsni tajā nākamajā paaudzē [thhh, lol] |
|
|
| |
[May. 22nd, 2011|01:54 pm] |
ir tādas dienas, kad bērni jau kopš paša pamošanās brīža ir vienkārši Ōmeni. čīkstīgi, ņerkstīgi, neapmierināti un visādi citādi neizturami un vienīgais, ko tur var darīt ir vai nu likt gulēt un cerēt, ka pēc otrreizējas pamošanās kas būs mainījies vai vnk apbruņoties ar pacietību un gaidīt nākamo dienu.
Jo pretī šādām ir arī dienas, kad bērns ir pilnīga un absolūta saulīte. priecīgs, laimīgs, apmierināts ar visu, ik pa brīdim nostājas tev priekšā, izstiepj rokas augšup un lūdzoši raugās tikt apmīļots, paņemt tādu opā un viņš krīt ap kaklu un ar kājām ap vidu kā maziņš pērtiķēns un iekužinās uz pleca, aiz mīlas aš nožņaugdams nost. Prieks un smiekli, protams, piemetas arī lielais stāstāmais un runāšana neskan vis kā runa, bet gan kā pārlaimīga čivināšana. Šādās, lūk, dienās, kad bērns dipinādams skraida pa māju, savas mazās kājeles un pēcpusi zeķbiksēs ieģērbis, spolēdams uz pagriezieniem, ir mīlas un laimes pilns, ir the ultimate laimes pieredze, kuru nevar salīdzināt ne ar ko citu un pieredzēt nekā citādāk
ne pārāk atbilstošs, bet tomēr muzikāls noformējums |
|
|
| kur ir punduri? |
[Apr. 25th, 2011|10:51 pm] |
oi, tajos tingeltangeļos ir sviests. noguruši vīri apdegušām sejām, kas pīpo, spļaudās un nemaz neseko līdzi gumijās iekārtajiem vai bumbās iepūstajiem bērniem, apgurušas šļušku tipa beibes tirgo biļetītes pa neadekvātām cenām (ja brauc pirmo reizi un satraucies, vai tik tur nav kāda tehniskas dabas ņeuvjazka, nebēdā ne nieka, Tavs laiks atrakcijā vnk ir beidzies), skaļruņos atskaņo pornōfilmu skaņu celiņus. Tikām lieli un mazi apmeklētāji pa stūriem vemj vai arī vemj pa riņķi karuselī (gādīgi uzrauzdītāji ar spaini pasmeļ no citas atrakcijas baseina ūdentiņu un skalo nost; centrigfūgā dabūjušajiem apmeklētājiem gan tā grūti ar maiņas drēbēm...). Vienojāmies, ka uzvilksim savus melnos triko un arī iekāŗsimies gumijās un iepūtīsimies tajās bumbās, kur iekšā klimats kā sportistu ģērbtuvēs pēc treniņa (un vēl nedaudz ūdens līst iekšā, bet kuru gan tas satrauc, jo atrakcijas uzraugs ir aizņemts ar pīpošanu, spļaušanu un čatošanu ar citu atrakciju uzraugiem)
un, protams, ikvakara kīnōstāsts: Jirí Barta "Zaniklý svet rukavic", 1982 |
|
|
| |
[Mar. 29th, 2011|01:45 pm] |
1dienas dienā dabūju pabraukāt no Rīgas centra uz nomali un no nomales atpakaļ uz centru un tā vairākas reizes laikposmā no 07:00 līdz ~17:00. vienā virzienā sasniegot, atpakaļvirzienā salīstot, kā rezultātā jau naktī piezagās lauzējs, tempermants un vēlme nomirt (pirms tam apvemjoties). Šīrīta saulainā saulīte kā atklāta ņirgāšanās *&^%$#. a man ciešanu pilns gultas režīms |
|
|
| |
[Feb. 27th, 2011|12:04 pm] |
viens no mīlīgākajiem iemigšanas rituāla brīžiem ir tās gaismas strēles no braucošo autō uguņiem, kas caur aizkaru augšējo maliņu noskenē istabas griestus. un 7dienas Rīgā ir visforšākās. Pilnīgi tukšas ielas. īpaši šķērsielas. un pat centrā. Tā ir valsts galvaspilsēta, bet, ejot uz tuvējo bulanžēriju, sajūta kā Palle viens pats pasaulē. es neiebilstu. |
|
|
| |
[Feb. 13th, 2011|04:34 pm] |
ir, ir gads pagriezies uz otru pusi, rīts sākas ar saulīti tieši logā (jā, jau murgos redzu +30 karsējienu brokastīs). Pamostos no kaut kādas pārāk tuvas čubināšanās ap logu. pagriežos, paskatos, abet tur man viena tāda acs pa spraugu lūr pretī iekšā. karoglicējs uzdarbojas, turētājs tieši pie manas istabas loga.
kad rīkle un aizdegune iesmērēta ar lugōlu eļļas šķīdumā, pomelō sāk garšot nevis pēc citrusa, bet gan pēc ērkšķogām. nice one |
|
|
| |
[Feb. 2nd, 2011|12:06 pm] |
diena kaut kāda nīgra jau no paša rīta. tikt laukā no gultas grūti, modinātājs tiek pārlikts no 09:00 uz 10 un tad uz 11.
mājas kaķu tante tagad mani vairs nemīlēs. ejot ārā no mājas parasti ļauju durvīm pašām aizkrist ciet, šoreiz pa tām mēģināja iesprukt minka, tika tikai līdz pusei. Durvis atsitās un palecās atpakaļ. kaķis paspēja iemukt iekšā vēl tikai par vienu trešdaļu. Kaķu tante man aiz muguras nobļāvās, ka es viņas Kaķušu par invalīdi pataisīšu. (godīgsakot neredzu, kas savvaļas kaķiem vispār būtu kāpņu telpā jādara, ja viņiem ir ierīkotas mājiņas un barotavas citur. vasarā šitādu kaķu tanšu mīlestības dēļ nevar no blusām atkauties, kamēr tiec no ielas iekšā mājā un dzīvoklī, kājas jau ir blusu apsēstas)
pec tam sabiedriskajā tansportā pārāk daudzi vīrieši pēc šmigas vai peregara smirdēja. šļupstošās balstiņās kaut ko ambiciozi vervelēja par elektrības zagšanu no kāpņu telpām, saviem "sakariem", ar kuriem var "šo un to" nokārtot, par to, ka pie Mārītes mazgāties var iet tikai tad, kad viņa ir piedzērusies etc. pats skumjākais, ka šie runātāji bija diezgan labi noauguši, pēc sejas cik var spriest nebūt ne neizskatīgi vīrieši labākajā 30-40 gadu vecumā. what a waste of potential. what a waste of space
vienīgais prieks ir veco ļaužu spieķīšu dizains. viena ōmīte uztjūnējusies ar radžotu kūjiņu. radze gan tikai viena - spics asmenītis pašā spieķa galā. droši vien pa ledu baigi ērti iet. lai gan lidmašīnā šaubos, vai tiktu ar tādu iekšā. Kāds cits onka vispār gāja ar tādu krutu spieķi kā terminators. viss no steel ar dekoratīvām atsperēm un tā, ilgi nevarēju iebraukt, kā tad tā, kur LV pendžas pie tik stilīgiem gadžetiem varētu būt tikuši, it's not their style, līdz aptvēru, ka tā nav kūjiņa, bet gan saplīsuša lietussarga rokturis, izmants šādai, lūk, atbalsta funkcijai... |
|
|
| |
[Dec. 28th, 2010|01:55 pm] |
kā jau tas tika paredzēts (bet ne ieplānots), pirmdienas nakts beidzās ap puspieciem no rīta kaut kādā purčika spēļu zālē a ļa kolndaika a ļa alcatraz; galdiņi izgleznoti ar kārtīm un kauliņiem, pie bāra altāra dirnēja pāris pusvecu vīru ar saviem aliņiem, krievu lakatos sapucējušās garkāju daiļavas stutējās un dīžājās gar galda hokeja kloķiem, sajutos tā, it kā tūdaļ no stūra iznāks Kventins un viss šic būs deathproof |
|
|
| |
[Nov. 3rd, 2010|11:04 pm] |
labi tātad, mēs ar E dejojām (mūzika). es, stāvot uz grīdas, viņš - uz gultas (tā, lai izmērs vienādāks), kritiskajos griešanās momentos, nokāpjot lejā, lai varētu tad to loku pa īstam (ap savu/manu asi) apmest. visādi citādi neritmiska lēkāšana ar tādiem jokainiem (un neeenormāli smieklīgiem) a ļa tango atliecieniem un izklupieniem uz sāniem, pa vidam arī kāds purkšķis un deguna urbināšana. Līdz visbeidzot tomēr notika nelaime (vecākiem toties nenormāli jautri), pēc kuras sekoja mierinošais moments (banānu-piena-medus kokteilis)
( ... tālāk ... ) |
|
|
| |
[Jun. 11th, 2010|06:10 pm] |
tātad, ko es daru?
tikko pasēdēju sastrēgumā uz valdemāra ielas. tagad skatīšos čempja spēli, paralēli gludinot veļu savas fazendas viesistabā. |
|
|
| |
[May. 21st, 2010|10:01 pm] |
šodien seksa diena. Turpceļā sabtransā 2 beibes runāja: viena mēģināja pārliecināt otru par to, ka vajag aiziet un pieteikties pastrādāt pie džeka, kam viņa strādā par tulci un meiteņu vervētāju, tb. porno kīnō filmēšanā, atpakaļceļā sarunājas divas citas beibes mākslīgām skropstām, milzu bjustu, mikro šortiem un leopardādas imitācijas čībiņās, apmainījās ar info, pie kura šefa esot labāk 'dejot', pie kura labāk apmaksātās privātās dejas u.tml. pa vidam divi mazi puišīsi rupji izrunājās par seksu un savu nenormāli milzīgo pieredzi, tiesa, gan lielāko daļu 'varoņdarbu' ilustrējot ar lācīša un ezīša tēla palīdzību (ezītis ar adatu drāza dirsu lācītim), divi knapi pilngadīgi puiši glāstīja viens otru un visādi citādi maigojās un tīksminājās, pēc tam pievienojās arī trešais (pa nopietno, tā nebija īmo pokazuha (tie bija krievi un sportisti)) un man pieturā pārsauļojies vīriņš puķainā kreklā un zeltrāmju brillēs piedāvāja palaizīt kājstarpi |
|
|
| |
[Apr. 2nd, 2010|12:15 am] |
Ar E novakarē aizstaigājām līdz bomžu takām pie ūdenstorņiem. Tur, kur dzelzceļa sliedes saiet žāklī. starp to - uzkalniņš. Spārdījām ar E tajā atstātās tukšās boņuka šnabpudeles un vēl visādus atkritumus, skatījāmies kā vilcieni taurēdami brauc šurpu turpu, savdabīgu šarmu visam piešķīra arī graffiti sienas, doma par kapu un cietuma relatīvo tuvumu. Kad saule norietēja pavisam un bomžu straumes lēnām - kā jau katru vakaru - sāka plūst prom no vecpilsētas un centra, mums ar E nācās vien doties prom. pretī ik pa brīdim nāca neliela auguma vīriešu bariņi, sasaukdamies savā starpā neartikulētām skaņām, laternas vēl nebija iedegtas. Nopirkām supermārketā salčukus pa 9 sant. gabalā un nocenotu apelsīnu sulas paku.
Nu tā, nesteidzīgajiem tūristiem rādāmā rīgā ir tikai kādi 15-30% no pilsētas, tb., nu, 19.gs. beigās un 20.gs. pirmajā ceturksnī sabūvētie kvartāli. arhitektūra pa lielam. Visa cita dzīve, var gadīties, ir ļoti citādāka. |
|
|
| diskocūkas |
[Oct. 11th, 2009|04:00 pm] |
trešā stava atpūtas telpā ir milzīgs terārijs ar dzīvu ķirzaku. barokāli zeltīti bērnu šūpulīši ar maigi rozā oderējumu, istabā grezniem ziediem izrakstītas segas ar mākslīgās tīģerādas maliņām, ziemeļāfrikas flīzītes un zeltīti spoguļi vannas istabā. talpas var īrēt arī uz stundām. lobijā smēķēt. Viesi runā franciski, vāciski, teizemiskieksotiski un latviskikrieviski, topā ir šņabis 5litrīgajās dzeramā ūdens pudelēs.
Ēdām džankfūdu brīnišķā vietā, smokošā no taukainiem tvaika mutuļiem, bālu gaismu, kas izgaismo nogurušo pavārīšu neveselīgo sejas ādu un slikti krāsotos matus. fōnā skaistas dziesmas, pēc tam arī bobs dilans un toms veitss. Ārpusē vīriņš Supermena trikō, pasitis saksofonu padusē, tiesāja nost milzu burgeru.
tad viskijs visādos formātos, pliks, jaukts, sildīts.
man bija t-krekls ar milzīgu caurumu padusē un ar ceļos nokritušu skeletu uz krūtīm, kas kaut ko īd par atombumbām un to, ka viņam vajagot vēl.
pēc tam skatījāmies kā meitenes rāda plikus pupus, karājoties pie stieņa milzīgā būrī. citā būrī vīri tirgo vēl alko un vēl džankfūdu. citos krogos mūs nelaiž iekšā, jo nav apliecības. neviens netic mūsu patiesībai un daļa ir spiestas pieņemt ticamo ID ar izcelsmes vietu Aizputē ("noteikti ne Rīga") un statusu: 1.kursa studentes ("noteikti ne 2.").
spļaujam sēmenes no baznīcas torņa, iestrēgstam vertigo, mostamies pēc diendusas 22:00, ilgi un kļūdaini risinām slēpņošanas mīklas.
Mēs brīvdieņojamies britu-stag-party stail (tiesa, iztrūkstot dažiem būtiskiem britu oriģinālscenārija elementiem). uz atvadām heroes, pie kura notiesājām savus brokastu sīpolgredzenus ķiploku mērcē, saņemtus no infantila paskata paveca pārdevēja, kas nespēj atcerēties lietas ilgāk par 10 sekundēm. rīta pīpīte, nīki pamētājām lidojošo šķīvīti Bristoles cienīgu doku fōnā un dodamies ceļā.
(klasiska mūzika un dorians grejs un divarpus stundu laikā esam mājās) |
|
|
| |
[Sep. 17th, 2009|11:54 pm] |
Es jau zināju, ka Putniņš ir foršs, bet vakar, dzirdot cinemuzejā viņu runājam par LV moderinsma kīnō un cita starpā kkur piemetinot Žuravska vārdu, aizrāvos neatgriezeniski. Turpretī Sīmanis jr., kura tekstus RL nekad vairs nelasu, runāja muļķības un nespēja iemantot manu mīlestību pat tad, kad par savu mīļāko režisoru nosauca ģeniālo raolu ruizu. Pasākums bija jauks, uz brīdi iemeta ausi un aci arī Grauba (hehehe), pēcpasākuma sarunu daļa kā parasti par kosmosu, diemžēl sēdēju tādā vietā, no kuras nebija iespējams operatīvi un nemanāmi nozust, kā arī nesaņēmos ar saviem praktiskas (par formu) dabas jautājumiem iejaukties valodās par režisora subjektīvismu, eksistenciālo vientulību, revolūciju, kīnō sūtību un būtību blablabla.
Pēc tam iedzērām Pedijā, skatoties Barselonas/Inter spēli. Pēc tam iedzērām Ļeņingradā, klausoties Gaiķu Māra stāstos par bitņikiem, hipijiem un Bākuli, kas čurājusi, lasot viņa siltisvaigiiespiesto dzejas krājumu.
Pēc tam gājām gulēt. Es aizmigu kaut kur starp šo un šo |
|
|
| |
[Sep. 10th, 2009|11:30 am] |
Kā jau reiz te vieni viedi ļauži atzīmēja, ka citu (visu) viedo ļaužu starpā jebkādas kaismīgas pretstāvēšanas muzikālās gaumes jautājumos, kopējā miera vārdā ir izbeidzamas, ja kāds no dalībniekiem paziņo, ka DB ir dievs (Jo ikvienam saprātīgam ezim ir skaidrs, ka DB ir divdesmitā gadsimta mocartsbahsunbēthovens vienā personā).
tad nu lūk, sekojot Mironova ieteikumam, lomu (dzīves epizodes) spēlēt kādā noteiktā deju ritmā (piem. Ostaps B. aizgāja pod tango), tad mana šīrīta mūzika, kas uzdos ritmiņu dienai būs ŠĪ
visa diena veltīta tikai E, mācīsimes braukt ar riteni, iesim uz pastu līmēt pastmarkas un sūtīt vēstules, taisīsim ēst, izteiksmīgi lasīsim Jērādiņu un iesim gulēt, tad modīsimies, pucēsimies un dosimies uz izstādes atklāšanu (Lediņa arch. ir mana personīgā mākslas deviance vēl no agrīno studiju laikiem.) |
|
|
| sātīgā dzīve vol. II |
[Aug. 28th, 2009|09:43 pm] |
jāpiebilst, ka sabiedriskajā transportā viens vīrietis pamatīgi smirdēja pēc sviedriem - un nevis tādiem tikko iegūtiem vīrieša vasaras sviedriem, bet kaut kā ļoti veca un nemazgāta. Pirku biļeti un griežoties prom, aiz manis stāvošais vīrietis uzelpoja elpu pēc peregara un kakām. Konduktora vietā sēdēja tas vīriņš ar sadegušo seju un no viņa neizturami nesa pēc čurām - lielākā daļa draudzīgi bija sablīvējusies autobusa tālākajā galā.
Saule karsē, visi logi ciet. Un pat atmiņas par to, ka nekad neesmu spējusi un vēl joprojām nespēju bez ķiķināšanas (pat tagad rakstot nāk ķiķiķi) franču cilvēkiem franciski pateikt vārdu BIKSES, šoreiz nespēja mani glābt.. spēle uz izturību vārdā sadzīve |
|
|
| pārāk sātīga un bieza dzīve, nespēju sagremot |
[Aug. 28th, 2009|07:26 pm] |
Pat neņemot vērā to, ka tajā vietā tualetēs ir kristāla lustras un dārzā ražu nes dažādu gardu augļu koki, apkārtējais gaiss no netālās satiksmes un prožektoru karstums jau pēc paris stundām uzturēšanās attiecīgajā vietā liek man meimurot un stutēties pret sienām, savā galvā īpaši teatrālam fōnam skandējot Casta Diva (nevis satura, bet formas dēļ). |
|
|
| disgust |
[Aug. 28th, 2009|10:08 am] |
riebums pilnīgi kā mutulis kaut kur no kunģa rajona kāpj uz augšu, saindējot mani, tiklīdz es mostos no rīta ar modinātāju, velku apakšsvārkus un kleitu, tušoju skropastas un neaizmirstu somā ielikt telefonu, naudu un dzīvokļa atslēgas. redziet, uz trīs nedēļām man ir pienākumie no 10:00 - 17:00. |
|
|
| when falling in love |
[Aug. 25th, 2009|08:21 am] |
manā maģiskajā somā līdzās plastmasas 'kabatiņā' neitralizētajām E sakakātajām trennuškām, smuki papīrā ietīts stāvēja protrets. Un nevis kaut kāds "nezināma vīrieša portrets", kā to kļūdaini bija atributējis pārdevējs, bet gan J.O. pašportrets. Un nevis vienkārši pašportrets, bet gan pašportrets aptuveni no tā vecuma, kad viņš bija kopā ar savu pirmo nozīmīgo mūža sievieti, piecus gadus vecāko, precēto un ar bērnu (attiecību ar JO laikā šķīrusies no vīra) Mirdzu Ramani, kura no: "vientuļa, noplukuša un vāja zēna"* ātri vien izveidoja pašpārliecinātu, šarmantu vīrieti, kurš - kā to vēlāk rāda vēsture - ļoooooti patika sievietēm. Abi spiedās krusttēva vienistabas dzīvoklīti, vasarā brauca, garumgaros khm, khm, plenēros un bija bezgala laimīgi. Arī gleznotājs J.O. ir vairāk nekā vienkārši lielisks
j.O. dienasgramata |
|
|