kanariņš [entries|archive|friends|userinfo] helvetica [ userinfo | sc userinfo ] [ archive | journal archive ]

vacā tantiņa [Dec. 4th, 2015|08:59 am] [Tags | miesa, moi ] pirmsziemassvētku apņemšanās - ļauties nosirmoties. Firziere vienu otru sirmo matu mēdza bez atļaujas un prasīšanas izraut un apkārt krustmāmiņukolēģuradinieču fronte, kurai nekrāsota sieviete ir 'nesakopta sieviete' un, kopā ar neizvaksētu kājstarpi, ir viens no nāvīgākajiem nāves grēkiem. Tā kā tagad pie frizieres nu jau vairāk kā gadu neesmu bijusi, tad, pašķurinot matus, ne tikai kāds nomaldījies pavediens gaismu noķer un noviz, bet, šķirot pārbaudes celiņus, normāli ik pa posmam sirms. Lieliski, beidzot esmu ceļā uz Džūljena Asanža frizūru un ar nepacietību gaidu brīdi, kad pilnīgi oficiāli varēšu dēvēties par sirmgalvi. ftw! link 7 comments|post comment

[May. 22nd, 2011|02:32 pm] [Tags | ikdiena, ilustrētā 7diena, meža zemenītes, moi, mājsaimnieces piezīmes, ēst, ģimene ] vienīgais sūdīgi ir tas, ka tad, kad ņemies pa virtuvi, totāli pazūd apetīte. un es neesmu no tiem, kas met mutē no rīvēšanas, griešanas vai tml, pārpalikušos krabzuļus. Piedzīvojums sākās ar atcerēšanos, ka nu jau vairākas dienas man nenormāli gribas siera salātus un biešu salātus. Pāris reizes esmu lielveikalos iegrābusies, tamdēļ cītīgi paklausīju iedauzītajam refleksam nekļūt vājai pie gatavās pārtikas vitrīnas, pat ne šo vienu reizīti nē. Pakārdinājos, uzkurinājos un devos uz citiem plauktiem salasīt vajadzīgās sastāvdaļas. Rezultātā man tagad ir toveris ar ķiplokotiem biešu salātiem. un īsteniem ķiplokotiem mājas siera salātiem. kā arī vārīts liellopa gaļas gabals, pliks, bez nekādām garšvielām, nu, varbūt nedaudz ar sāli tikai), abet ieēst vairs neko negribas un nevaras :( un man jāatzīstas, ka ikdienas gatavošana man nesaista. Patīk reizēm izpildīties virtuvē, kad ir īpaši labs noskaņojums vai vēlme pēc meditatīvi pavadīta laika. bet visādi citādi cenšos, lai ēst gatavošana ir maksimāli operatīva. tāpēc man ļoti patīk gatavoties pie saviem vecākiem. Kamēr mēs iepērkamies veikalā, papā ir jau ielicis vārīties vārāmos produktus un šo to, ar vienu aci lūrot sporta vai ziņu kanālu, paguvis sarīvēt un sagriezt. es visu jaucu kopā un vedu uz uzvarošo finišu. un tad nāk mamā, kura gatavo nekad un neko, nodegustē un pasaka, kur, kas un kādā daudzumā trūkst, varbūt pat pati piemet šķipsniņu vircu, piekuļ kko vairāk vai pašķaida et voila! (trauku mazgāšana gan pēc jūrnieku likuma - kurš pēdējai paēd, mazgā par visiem :D) link 1 comment|post comment

[May. 22nd, 2011|02:19 pm] [Tags | dzīve, e, fizo, ilustrētā 7diena, just, meža zemenītes, moi, viena diena ] izārdījāmies pamatīgi. Tā kā e jūtas liels un grib spēlēties ar 5gadīgajiem puišiem, nevis sava vecuma bērniem, taču ir pārāk mazs, lai spētu saprast vai turēt līdzi, tad - lai viņu neatmestu spēles bremzēšanas dēļ, nācās taisīt subversīvu aktu un vienā brīdī pārsteigt mazo varoņu (kuri, savā starpā satiekoties, sveicinās ar "čau, vecīt!") komandu ar spontānu pieteikumu, ka es arī nāku spēlēt un esmu voda, BEWAAAAREEE!. salkas, protams. Viss pasākums uzreiz ieguva apgriezienus, bērniem vairs nebija laika vērtēt, kurš cik aktīvi vai neaktīvi kontibutē spēlei, jo ir viens te šausmīgais, kas ar palēcienu var azķert aiz kājas, pat ja esi uzrāpies visaugstākajā bērnu pilsētiņas vietā. Sīkie rēc un mūk un uzprasās un ķer un izaicinās un mēs ņigu ņagu pa bērnu pilsētiņu augšā lejā. un tagad man šķiet, ka bērniem ir labāka vielmaiņa (un labāka fiziskā forma), nevis tāpēc, ka viņi ir bērni, bet gan tāpēc, ka fiziskā slodze viņu aktivitātēm ir pamatīga! Pietupieni, izklupieni, sprinti, pievilkšanās, rokas pa gaisu, kājas pa gaisu, ja arī pieagušie šitā ikdienā varētu kustēties (nevis kājas soļot un rokas cilāt maksimums elkoņu augstumā), tad vielmaiņa un visas no tā izrietošās ķermeniskās sekas arī būtu gana iespaidīgas. pāris minūtes un man jau mēle pār pleciem :DDD link post comment

[May. 22nd, 2011|01:54 pm] [Tags | dzīve, e, ikdiena, ilustrētā 7diena, just, meža zemenītes, moi, vienadiena, ģimene ] ir tādas dienas, kad bērni jau kopš paša pamošanās brīža ir vienkārši Ōmeni. čīkstīgi, ņerkstīgi, neapmierināti un visādi citādi neizturami un vienīgais, ko tur var darīt ir vai nu likt gulēt un cerēt, ka pēc otrreizējas pamošanās kas būs mainījies vai vnk apbruņoties ar pacietību un gaidīt nākamo dienu. Jo pretī šādām ir arī dienas, kad bērns ir pilnīga un absolūta saulīte. priecīgs, laimīgs, apmierināts ar visu, ik pa brīdim nostājas tev priekšā, izstiepj rokas augšup un lūdzoši raugās tikt apmīļots, paņemt tādu opā un viņš krīt ap kaklu un ar kājām ap vidu kā maziņš pērtiķēns un iekužinās uz pleca, aiz mīlas aš nožņaugdams nost. Prieks un smiekli, protams, piemetas arī lielais stāstāmais un runāšana neskan vis kā runa, bet gan kā pārlaimīga čivināšana. Šādās, lūk, dienās, kad bērns dipinādams skraida pa māju, savas mazās kājeles un pēcpusi zeķbiksēs ieģērbis, spolēdams uz pagriezieniem, ir mīlas un laimes pilns, ir the ultimate laimes pieredze, kuru nevar salīdzināt ne ar ko citu un pieredzēt nekā citādāk ne pārāk atbilstošs, bet tomēr muzikāls noformējums link 1 comment|post comment

kur ir punduri? [Apr. 25th, 2011|10:51 pm] [Tags | atrakcijas, cirks, izklaide, moi, vienadiena ] oi, tajos tingeltangeļos ir sviests. noguruši vīri apdegušām sejām, kas pīpo, spļaudās un nemaz neseko līdzi gumijās iekārtajiem vai bumbās iepūstajiem bērniem, apgurušas šļušku tipa beibes tirgo biļetītes pa neadekvātām cenām (ja brauc pirmo reizi un satraucies, vai tik tur nav kāda tehniskas dabas ņeuvjazka, nebēdā ne nieka, Tavs laiks atrakcijā vnk ir beidzies), skaļruņos atskaņo pornōfilmu skaņu celiņus. Tikām lieli un mazi apmeklētāji pa stūriem vemj vai arī vemj pa riņķi karuselī (gādīgi uzrauzdītāji ar spaini pasmeļ no citas atrakcijas baseina ūdentiņu un skalo nost; centrigfūgā dabūjušajiem apmeklētājiem gan tā grūti ar maiņas drēbēm...). Vienojāmies, ka uzvilksim savus melnos triko un arī iekāŗsimies gumijās un iepūtīsimies tajās bumbās, kur iekšā klimats kā sportistu ģērbtuvēs pēc treniņa (un vēl nedaudz ūdens līst iekšā, bet kuru gan tas satrauc, jo atrakcijas uzraugs ir aizņemts ar pīpošanu, spļaušanu un čatošanu ar citu atrakciju uzraugiem) un, protams, ikvakara kīnōstāsts: Jirí Barta "Zaniklý svet rukavic", 1982 link 3 comments|post comment

[Apr. 25th, 2011|10:24 am] [Tags | miesa, moi, ēst ] Tā kā man te pēdējā īsā laikā ļaudis - atkarībā no tuvības pakāpes man - ir norādījuši uz formu palielināšanos dekoltē u.c. zōnās, kā arī nesen te piemērot pavasara mētelīšus tie tā kā šaurāki likās (norakstīju uz to, ka mēru ar jakām un džemperiem apakšā), izmantoju iespēju viesos uzkāpt uz svariem un OMG!!!! O M G es nekad neesmu pastiprināti sekojusi līdzi kilogramiem un gramiem; cipariņi parasti svārstījās amplitūdā starp 55-60 un that's ok with me, abet tagad ir pizģec uz augšu gājis! mī šokā. kā tas var būt? mani ēšanas pardumi, kā arī ikdienas režīmi un rutīnas ir diezgan konstantas... vienīgā atšķirība, ka pēdējo mēnesi pusotru esmu padevusies uz dzeramajiem jogurtiem. Sensen atpakaļ, grūtniecības laikā, kad vasaras karstumā biju uzkritusi uz jogija jogurtiem, mēnesī tiku pie +7kg, gandrīz pusi no mana kopējā grūtniecības svara, atstājot vecmāti šokā. Abet šoreiz es lietoju dzeramo jogurtu, supposedly "diētisku". wtf? Jāpasēž uz diētas? es tādas nekad neesmu praktizējusi un pat nezinu, kā to dara (un nezinu, vai maz gribu veltīt tik lielu sava laika daļu domām par ēdienu un tā uzskaiti) Tā kā tagad man ir tāds nesaprotams stāvoklis. No vienas puses nav jau nekas pretī pret formām, jāatzīst, šādējādi es pat jūtos patīkamāk un saskanīgāk ar savu miesu, nu, kad ir pupi un ejot var šūpoties gurnos. No otras puses, man apkārt lielākoties ir ļoti ļoti tieviņas meitiņas un sievietītes, pat neticami tievas, līdz ar ko, protams, negribās kļūt par ziloni porcelāna veikalā. :/ link 24 comments|post comment

chevelure [Apr. 24th, 2011|10:29 pm] [Tags | miesa, moi, šsyl ] nogriezu matus. Pēc dušas, pie izlietnes spoguļa, pāršķir celiņu, nedaudz pieliecas uz priekšu un divu spičkastīšu garumu šņikšņak nost. Tagad mati civilizētā lāpstiņu garumā un gulēt ejot nav vairs "es" un "mani mati". hohohō un kārtējais šeherizades nakts gabals: Artavazd Peleshian "Времена года", 1975 (pārējās daļas turpat) link 9 comments|post comment

(neirotiskās) mājsaimnieces piezīmes [Apr. 21st, 2011|10:08 pm] [Tags | moi, neirozes, ēst ] Kopš reizes, kad dabūju ar elektrību pa rokām no virtuves izlietnes krāna, man ir paniskas bailes mazgāt traukus (tb., likt rokas zem tekoša ūdens attiecīgajā izlietnē). Kopš reizes, kad man rokās ne no šā ne no tā sasprāga lielā sulas karafe, man ir paniskas bailes darboties ar stiklu pārmaiņas uz karstām un aukstām virsmām un pannas "sautējamais" vāks ir tieši no stikla. Taču svētku priekšvakarā pārvarēju savas neirozes un tagad vakariņās mums ir kartupeļu rosti un cidōniju dzēriens :) link 3 comments|post comment

[Apr. 21st, 2011|08:44 pm] [Tags | balets, karš, moi ] kad ir skumīgi, tad netā skatos un lasos visādas šausmas par II PK. Kad viss ir forši, tad sērčoju par baletu. Tagad pētu puantes un lasu Romolas stāstu par savu vīru. link 4 comments|post comment

[Apr. 21st, 2011|04:00 am] [Tags | alko, moi, uzdzīve ] kamieļi, kazas, govis, tas viss ir nieks, šodien es uzzināju, ka esmu tieši viena solārija vērta. Solārijs jauns, ne reizi nelietots, no pirmā stāva (jo mājas otrajā un trešajā stāvā esot vēl), bet pašai esot jābrauc savākt. Pēc tam šis cilvēks uz galda izlika stroķi, klātesošajos izraisot neomulīgas sajūtas. Droši vien būtu izlicis krāniņu, ja tas būtu bijis garāks. link 4 comments|post comment

[Mar. 16th, 2011|01:28 pm] [Tags | ikdiena, moi ] nenormāli salst un velk uz korķi, kas ir normālas blakusparādības pie noguruša orgānisma. bet es turos. somā aerosōla putukrējums un gluži kā astmatiķis savu baloniņu, velku to krīzes brīžos ārā un iepūšu. keeps me going. link 10 comments|post comment

[Feb. 26th, 2011|12:00 am] [Tags | baseins, meža zemenītes, moi, peldēt, ēst ] Ja dienas skaistums ir gaismas refleksi ūdenī (izstiep rokas un gaismas loks ap to ēnu uz baseina grīdas izskatās kā membrāna pirms šūnas dalīšanās, kā to rāda populārzinātniskajās filmās)un feika sajūta par Bounty beach, tad nakts peldēs foršums ir tumšs ūdens un no ļaudīm gandrīz pilnīgi tukšs baseins. Nekādi bābeles toņi vai dreifējošie nīlzirgi, pauzējošie, apdzenošie vai pārāk plaši ķepurojošies peldētāji. viens cilvēks uz 2 vai 3 celiņiem. jokaina, dobja dzirdamība ūdenī, mistiskas smaržas, kas jūtamas tikai peldēšanas laikā, nevis, apstājoties kādā no celiņu galiem. domas par haizivīm un ūdens iemītnieku maņām. blakus celiņā peld cilvēks, kurš man uzreiz iepatikās, kad 5. klasē atnāca uz mūsu skolu. paralēlklases meitenes interesējās, kas tas tāds, un es teicu, ka viņš ir mans "draugs", lai gan nebijām pārmijuši nevienu vārdu. 8. klasē pirmo reizi bučojāmies. "pa īsto". Atpazināmies uzreiz, vien es uzvedos, it kā tas uz mani neattiektos (nekad nezinu, kā ir jāreaģē šādās situācijās). Peldēšana visu laiku tika uzsākta vienlaicīgi ar mani. Arī skolā, peldēšanas stundās parasti viņš izaicināja uz sacensību. Ūsā iezagās smīniņš, in living memory of my childhood. tālākajā programmā: sandala ziepes, vilkābeles eļļa miesai (kopā kaut kas starp pirti un piparkūkām). marinētas bietes, seleriju kāti, rupjmaize ar gaļu un kefīrs vēderam. bunakti link 4 comments|post comment

das leben der anderen [Jan. 21st, 2011|06:52 pm] [Tags | belle, cinematogrāfs, grāmatas, intervijas, kosmetoloģija, lasīt, moi, oldgal, popšovs, zināt ] skērī šit. šodien paģiru rītā sēžu kosmētoloģijas kkāda tur centra uzgaidāmajā telpā. apkārt cirkulē supergarkājainas beibes medmāsiņu mini-uzsvārčos (kas man šķiet nedaudz par īsu tomēr, bet, nu, ko man daudz zināt), ēmm, kā to sauc - likras zeķbiksēs, nu, tajās, kas ar spīdumu un liek kājām izskatīties resnākām un bezformīgām, ondulētiem matiem garumā aš līdz pēcpusei. Pie sienām attēli ar ekstātiska paskata kailām sievietēm, šķiet, postkoitālajā stāvoklī. pārējās dāmas, kas apsēž citus pufiņus, šķirsta Cosmo, Forbes style u.tml. izvelku savu brīnišķīgo MIT semiotext(e) "The German issue". un tur lieliska intervija ar Volkeru Šlōndorfu par Stasi un terōristiem, un vēsturi, un kultūru, un viņa paša, kā arī sievas (Margarethe von Trotta) filmām (The lost honor of katharina Blum ir vnk fantastiska! tagad būs bekgraunds noskatīt arī pārējās "Die Bleierne zeit" aka Marianne&Juliane un "Germany in autumn" u.c., šķiet, to pirmo esu pa teļļuku jau kkad bērnībā skatījusies) Es nesaprotu, kamdēļ katru reizi, kā es nonāku darīšanās ar skaistumkopšanas impēriju, man pretī stājas tādas rudmates, kkur nenosakāmā vecumā starp 35-50 (īstenībā ir 50, bet grib izskatīties uz 35) ar solārijos pārsauļoti brūnu ādu, uzondulētu pačku, dekoltētiem sintētikas topiņiem, kas maigi aptver krūštura un svārku stingrās jostas pievilktās miesas miniriepiņas, lūpeni parasti oranžā krāsā, pārsmērētu pāri mutes kontūrām (īpaši kaktiņos), runā tādā spiedzīgā meitenīšu balstiņā, lieto deminutīvus un vispār iznesas tā, it kā sekss viņām būtu 4xdienā un, ja nav šobrīd, tad tikko ir bijis vai tūdaļ būs. nē, nav jau tā, ka man nepatiktu, esmu estētiskā ekstāzē īstenībā. rudens zelts sou tu sei link 6 comments|post comment

[Jan. 9th, 2011|12:11 pm] [Tags | moi, viendiena ] vakars beidzās ļoti vēlu/agri kkādā jocīgā vietā, kur cilvēki lielākoties iet tikai cauri_ienāk, iziet; ir iegādājams alkohols, bet es paņēmu kōlu, piesēdos pie galdiņa otrā pusē no, šķiet, vietējām mēbelēm - bomžu sievietes, kas tur ir vienmēr, un pa radio skanošajām dziesmām līdzi uzdziedošā/komentārus izsakošā tipiņa. viņš pat krēslu bija pagriezis altāra virzienā, uz kura novietots arī radiō, sēdēja un klausījās gluži kā koncertā. izlasīju žurnāla ārtikli par nac. identitātes konstruēšanu un dekoratīvi lietišķo mākslu 19gs./b, 20gs. sāk. somijā (vienīgais ārtiklis visu citu starpā, kas kritiski apskata šo procesu, kurpretī tādu valstu kā ASV vai Turcija pētnieki turpina pašslavinošos pētījumus un secinājumus, ka apsķebina jau pirmajā lpp), izdzēru kōlu. stunda bija pagājusi. pa to laiku dziedošais vīriņš no pretējās sienas bija nokļuvis līdz manējai un ļoti vērīgi pētīja pie sienas izliktos dekōrus foto-grafisku attēlu formātā un centās atcerēties, kur ir tās vietas, kas redzamas bildēs. izdevās. neizdevās. neizdošanās viņu ļotiļoti satruaca, izmisums izteiksmē. es cēlos, pakojos, ģērbos, sanāca arī kādu vārdu pārmīt ar vīriņu, ka tas nav viņa dēļ, bet es vispār jau tasījos pati par sevi prom. Viņam, izrādās 42 gadi, ir dēls, bet viņi nedzīvo kopā u.c. Šos faktus viņš uzskaitīja ar tādu rūpību, kā bērns, kurš mācās pantiņu no galvas_galvenais neaizmirst, galvenais neaizmirst; mīmika tik neaprakstāma, kā 2gadīgam bērnam. parāva uz pinkšķi. nezinu par ko, visdrīzākais no noguruma. link 1 comment|post comment

[Dec. 28th, 2010|01:11 pm] [Tags | belle, karš, moi, rokdarbi ] es esmu īstena sieviete, es māku izšūt kresķikam un arī citos daiļšūšanas veidos protu. Piemērs: virtuves dvielītis, tapis laikā, kad mans ceļš vēl rādījās bioloģiski pareizs, nepagrimis. ( ... tālāk ... ) link 1 comment|post comment

bičiz [Dec. 16th, 2010|01:59 pm] [Tags | $, belle, bērni, moi, mājturība, pirktunpārdot, sievietes ] es te tā pašķirstīju visādus sludinājumus, tip, meklējot ziemas kombinezōnu maziem puiškāniem (ar vienu šļūkšanas/sniegrakšanas sezōnā izrādās par slapju..) atradu piemērotu, aizrakstīju pieklājīgu vēstuli (jo prece Jelgavā un es uz turieni nebraucu, bet interesē dikti, līdz ar ko apjautājos, ka moš preces īpašniecei ir kāds uz Rīgu braucošais kādreiz, kas varētu paķert līdzi bez liekām mokām un man nopārdot). Uz ko es atpakaļ saņēmu visai rupju un agresīvu atbildi, ka viņa tač te neies tērēties ceļa izdevumiem uz Rīgu vedot un vēl viskautko jaunu par sevi uzzināju. ja tas būtu dzīvajā un viņa stāvētu rokas stiepiena attālumā, visdrīzākais šajā brīdī man netīšām izlītu dzēriens uz viņas apģērba vai kas tml. bet, tā kā viņa ir Jelgavā un es Rīgā, tad sakoponēju pieklājīgu atbildi, ka man ir ļoti žēl, ka tā, un ļoti žēl, ka arī laikam nav sanācis pareizi noformulēt, ka man nav intereses sagādāt kādam liekus izdevumus un tieši tamdēļ esmu JAUTĀJUSI vai nav kādi citi, ērtāki ceļi etc. un novēlēju veiksmīgu pārdošanu. paiet trīs dienas un man pienāk vēstule, ka kombinezons esot pārdots un par dārgāku cenu, nekā sludinājumā un, ka cilvēkam nav bijusi problēma pašam atbraukt pakaļ. emm, man, protams, nāk smiekli, ir vēl tādas vecā kaluma sievietes, kas vairāk kuces, nekā sievietes; laikam tādām ir vajadzīgi tie vīrieši, kas viņas klapē, jo citādāk zem tā vājprāta slāņiem common sense slāpst.. tagad malkoju tēju un domāju, ka tomēr kaut kā gadka ap dvēseli. Varētu jau norīt viņas riebeklību, kāpēc ne, varbūt vnk tērēts cilvēciņš un no tādiem labāk pa gabalu, no otras puses, kas es kāds boksa maiss, ko visi šitie "man pa priekšu grozoties, pašai pirmai gadījās" var pēc saviem ieskatiem dauzīt. Varētu sakomponēt kādu pieklājīgi formulētu, bet ne pieklājīgu vēsti pretī, kā nekā stresainu māmiņu vājos punktus man nevajag teikt priekšā... link 19 comments|post comment

[Nov. 10th, 2010|05:59 pm] [Tags | ceļotneprieks, moi, poiztīvisms ] ja vajag kādu pozitīvāku noti - man drausmīgi patīk utrehta. vecpilsētas daļa aimīn link 5 comments|post comment

[Aug. 19th, 2010|06:32 pm] [Tags | e, miesa, moi, ēst ] "Liela peļķe!" E nobļāvās ar tādu jūsmīgu maigumu balsī, kāds parādās tikai tādos vārdos kā 'mamma' un 'šokolāde'. toties man ir uznācis rijamais laiks. Sasvēra, samērija mani, pateica, ka man ir jātiek no 5kg nost līdz sava organisma optimālajam dzīvsvaram, jo liekā masa traucējot nabaga orgānismam dzīvot. es neticu visām tām muļķībām, bet teicu labi un sekoju norādēm, kā rezultātā pēc mēneša esmu tādā stāvoklī, ka man vnk nenormāli gribas rīt un es ar apskaužamu biežumu noraujos un tas, ko dēvē par 'riepiņu' kļūst uzskatāmi cienīgāka. it kā jau po*, vienīgais, vajadzēs iegādāties eleganti plandošas drēbes un pātraukt satikties ar cilvēkiem, vieglākiem par 55kg publiskās vietās :DDD link 4 comments|post comment

[Aug. 12th, 2010|01:35 am] [Tags | darbs, laime, moi, valoda ] man omu ļoti uzlabo atmiņas par pēdējo darbvietu, kad vēl strādāju par bufetčicu jeb viesmīli glaunā ekzotiskā restūzī, kur nāca visādi laventi un jēkabsoni un krasovicki un ūdres etc. nuvo, nu, ekzōtiskie restūža turētāji virtuvē nodarbināja citus tikpat ekzōtiska paskata ļaudis, kas ņebumbum citā valodā kā vien savējā kaut kādā nezinu kādā [jādomā, ka arābu]. Ar bārmeni iesmējām, ka drošvien arī pases ir atņemtas, jo jamie nakšņoja turpat ēstuvē uz tiem pašiem dīvāniem, kur dienas laikā savus smalkos dibuā novietoja jaunā viļņa publika, un ārā tie izgāja vien pēc pusnakts, tumsā un arī tikai līdz jūrai nopeldēties. Nuvo, kā jau ekzōtiskā iestādē naudīgajai jūrmalas publikai piedien, tad arī ēdieni visi tādi smalki, orientāli un citā mēlē izrunājami. Kā gadījās kā ne, bet uzkodu daļā tur viens tāds 'kibbe ras' bija, kuru, kad klientelle pasūtīja, es gāju virtuvē pieteikt, sakot 'pideras'. tipa "blablabla [citi ēdieni] end tū 'pidde-ras' ". galvenais pavārs šādos gadījumos kļuva vājprātā dusmīgs un beidzamajās reizēs arī skrēja pakaļ pa virtuvi, zibinot savu ķidājamo tuteni. Nekad jau nevar zināt, moš tiešam draud pa nopietnam, jo viņa orientālie saimnieki izskatījās tādi, kuriem nebūtu problemātiski atbrīvoties no viena 50kg [toreiz] kautķermeņa kkur piekrastes kāpās. Bet man pašai tas viss šķita nēnormāli smieklīgi. es atvainojos. link 6 comments|post comment

[Jul. 28th, 2010|12:05 pm] [Tags | attiecības, darbs, komunikācija, moi ] tātad, sūdīgas komunikācijas iemesli (manā izpildījumā): 1) man vnk nepatīk runāt. nu, runāšanas fiziskā procedūra ar mutes virināšanu un skaņas modulēšanu un precīzajiem formulējumiem un pareizajām intonācijām ir jau apnikusi. Tādā ziņā rakstīt ir mazāk čakarīgi (un var precīzak patīt filmu atpakaļ_un no šiem ierakstiem jūs redzat, cik īstenībā tās mani interesējošās tēmas ir sīkas, ka tur nekādu lielo sarunu attīstīt tik un tā nevar). 2) Ja kāds mani satiek, vai es kādu satieku, acīmredzot mums kkas vienam no otra ir vajadzīgs un to parasti var nokārtot ļoti operatīvi - jā, nē, kaskurkad + tehniskās detaļas. un to ļoti labi var arī pa epastu izdarīt. visi pārējie socializēšanās garnieri ar vāvuļošanu, darbpusdienošanu u.tml. man šķiet lieki un man nepatīk, ja jātērē laiks kkam liekam. 3) manas intereses, vajadzības, pārliecības par būtisko ir atšķirīgas. Tb. kaut kādā mērā trūkst motivācijas 'iebraukt' sarunbeidra dzīvespasaulē vai dirskursā. 4) pēdējos 3 gadus, kopš E, esmu ļoti daudz mazāk pievērsusies nopietniem tekstiem, kā rezultātā es nevaru neko būtisku kontributēt sarunai. Es saprotu, par ko tā ir, miglaini atceros, ka reiz arī es par to esmu interesējusies, bet tas bija sen un tagad es vairs nevaru restaurēt šīs zināšanas pietiekamā apmērā, lai jēgpilni un noderīgi varētu piedalīties sarunbiedram būtiskajā tēmā. 5) Teorētiskas nostādnes man nešķiet problēma. lasi un domā un pielieto, kur tev tas vajadzīgs. Man interesē privāti emocionālie stāvokļi un to iemesli. No otras puses, man ļoti, ļoti patīk, ka citi runā. daudz un dikti un stāsta visu, vēlams sīki un smalki par savu profesiju vai nodarbošanos, visus labumus un nelabumus un knifus, kas tajā ir, savas nākotnes ieceres, nu, visuvisuvisu, kas šķiet būtisks. bet, redziet, tāda vienpusēja komunikācija, laikam tomēr nav lāga... no trešās puses man nenormāli patīk ar citiem cilvēkiem pavadīt laiku tad, kad ir kkāda kopīga superintensīva strādāšana. it īpaši ar tuviem dedlainiem, it īpaši tad, ja kkas neklapē un iet šreijā, ja ir jādomā risinājumi. ō, jā, tad gan. hmmm link 9 comments|post comment

navigation [ viewing | most recent entries ] [ go | earlier ]