| |
[Apr. 17th, 2012|01:47 pm] |
oi, atskārtu, kamdēļ tā patīk. tur tač izklausās it kā būtu gamelāni. Un tā reiz ir lietiņa, pret ko mana sirds ir nekritiski lokana. Sanāca pagājušajā gadā uz negaisu velkošā augusta dienā spriņģot Vecrīgas Letonikas virzienā, tieši cauri Rīgas svētkiem Domlaukumā un tur manu ausi absolūti nobūra tāda skaņa, kas izklausījās kā "Deivids Linčs satiek tautasdziesmas", sēdēju laukumā un klausījos (skatījos) līdz galam un kopš tā laika ausis spicējas un sirds pagurst uz jeburu g. līdzīgu intonāciju citos skaņdarbos. Piemēram, Staro Rīgā vienā brīdī pat apskatījos Dekoratīvās Mākslas'n'Dizaina muzeja apstarojumu, tā kā no tāluma - vēl neredzot, kāda tehnoloģija un darbības princips tur izmantots - tā skaniskā asimetrija izklausījās ļoti primordiāli.
lūk. redz, netā izskatās, ka ir ielikts Rīgas koncerts, vienīgais kvalitāte sūdīga un ierakstam vairāk sentimentāla vērtība, taču netā uz "The Sekar Irama" gamelan music group from Indonesia šo to labklausāmu var atrast. |
|
|
| |
[May. 22nd, 2011|02:19 pm] |
izārdījāmies pamatīgi. Tā kā e jūtas liels un grib spēlēties ar 5gadīgajiem puišiem, nevis sava vecuma bērniem, taču ir pārāk mazs, lai spētu saprast vai turēt līdzi, tad - lai viņu neatmestu spēles bremzēšanas dēļ, nācās taisīt subversīvu aktu un vienā brīdī pārsteigt mazo varoņu (kuri, savā starpā satiekoties, sveicinās ar "čau, vecīt!") komandu ar spontānu pieteikumu, ka es arī nāku spēlēt un esmu voda, BEWAAAAREEE!. salkas, protams. Viss pasākums uzreiz ieguva apgriezienus, bērniem vairs nebija laika vērtēt, kurš cik aktīvi vai neaktīvi kontibutē spēlei, jo ir viens te šausmīgais, kas ar palēcienu var azķert aiz kājas, pat ja esi uzrāpies visaugstākajā bērnu pilsētiņas vietā. Sīkie rēc un mūk un uzprasās un ķer un izaicinās un mēs ņigu ņagu pa bērnu pilsētiņu augšā lejā. un tagad man šķiet, ka bērniem ir labāka vielmaiņa (un labāka fiziskā forma), nevis tāpēc, ka viņi ir bērni, bet gan tāpēc, ka fiziskā slodze viņu aktivitātēm ir pamatīga! Pietupieni, izklupieni, sprinti, pievilkšanās, rokas pa gaisu, kājas pa gaisu, ja arī pieagušie šitā ikdienā varētu kustēties (nevis kājas soļot un rokas cilāt maksimums elkoņu augstumā), tad vielmaiņa un visas no tā izrietošās ķermeniskās sekas arī būtu gana iespaidīgas. pāris minūtes un man jau mēle pār pleciem :DDD |
|
|
| |
[May. 22nd, 2011|01:54 pm] |
ir tādas dienas, kad bērni jau kopš paša pamošanās brīža ir vienkārši Ōmeni. čīkstīgi, ņerkstīgi, neapmierināti un visādi citādi neizturami un vienīgais, ko tur var darīt ir vai nu likt gulēt un cerēt, ka pēc otrreizējas pamošanās kas būs mainījies vai vnk apbruņoties ar pacietību un gaidīt nākamo dienu.
Jo pretī šādām ir arī dienas, kad bērns ir pilnīga un absolūta saulīte. priecīgs, laimīgs, apmierināts ar visu, ik pa brīdim nostājas tev priekšā, izstiepj rokas augšup un lūdzoši raugās tikt apmīļots, paņemt tādu opā un viņš krīt ap kaklu un ar kājām ap vidu kā maziņš pērtiķēns un iekužinās uz pleca, aiz mīlas aš nožņaugdams nost. Prieks un smiekli, protams, piemetas arī lielais stāstāmais un runāšana neskan vis kā runa, bet gan kā pārlaimīga čivināšana. Šādās, lūk, dienās, kad bērns dipinādams skraida pa māju, savas mazās kājeles un pēcpusi zeķbiksēs ieģērbis, spolēdams uz pagriezieniem, ir mīlas un laimes pilns, ir the ultimate laimes pieredze, kuru nevar salīdzināt ne ar ko citu un pieredzēt nekā citādāk
ne pārāk atbilstošs, bet tomēr muzikāls noformējums |
|
|
| šī, šķiet, būs īpaša vasara. |
[May. 15th, 2011|05:21 pm] |
atmosfaira uz ielām no rīta elektrizēta, lai neteiktu seksualizēta. Autobusā mazas meitenītes, kuras ar polsterētu auduma gabaliņu cenšas uzbūstot to, kur pēc pāris gadiem vajadzētu būt krūtīm, strike a pose. Pārīši bučojas. Pārīši lamājas, stāvot pus kvartāla attālumā viens no otra. Garām braucošajā mašīnā skan mariači Banderasa izpildījumā. saule karsē. Pretējā virzienā aizlaiž pamatīgs motocikls, pieskandinot krustojumu ar melno amerikāņu blūza balsīm un ģitāru rifiem. no pagrieziena, riepām kaucot, izgriežas auto, kas, šķiet, ir sakomplektēts no dažādiem citiem auto, iegūtiem izgāztuvē, salōnā pie spoguļa līgojasšūpopjas melns rožu kronis, šoferim speķaini mati, saulenes un melna žakete, šķiet, uzvilkta uz plikas miesas.
Vēsais laiks gan nedaduz atslābina kaistošās noskaņas, labi, ka tā |
|
|
| |
[May. 12th, 2011|10:14 pm] |
nepacietībā nepacietībā atrāvu logus jau kāpņtelpā vaļā un pretī tīrs medus! Vakars debešķīgs. Tā kā nav sava lievenīša, sēdējām autobusu pieturā ar muguru pret blokmājām, kuru lodžijās žāvējas trenuškas, un ar skatu uz svešām mājiņām un viņu ziedošajiem augļdārziņiem un lūkojām, kā dzīve notiek zilā zilā vakarā. pie labās rokas mežonīgi milzīgs ziedošs ievkoks. |
|
|
| |
[May. 9th, 2011|10:06 pm] |
atceļā no le diner sur l'herbes @ rīgas siltums Lubančikā, ļāvamies putnu vakara dziesmām, agram mēnesim un mākoņiem debesīs, ziedošo ķiršu, ābeļu un bumbieru smaržām civilizēto ļaužu piemājās, krītošām ziedlapiņām pilni mati. Galvā skan.
lai laba nakts |
|
|
| |
[Feb. 27th, 2011|12:04 pm] |
viens no mīlīgākajiem iemigšanas rituāla brīžiem ir tās gaismas strēles no braucošo autō uguņiem, kas caur aizkaru augšējo maliņu noskenē istabas griestus. un 7dienas Rīgā ir visforšākās. Pilnīgi tukšas ielas. īpaši šķērsielas. un pat centrā. Tā ir valsts galvaspilsēta, bet, ejot uz tuvējo bulanžēriju, sajūta kā Palle viens pats pasaulē. es neiebilstu. |
|
|
| |
[Dec. 9th, 2010|09:56 pm] |
nākot ar E no supergetō nespēju noturēties un, lai arī man no ziemas apģērba virsū bija tikai mani jaunie termō zābaki, atklāju sniega eņģeļu sezōnu. Tā nu mēs tur gulējām pār celim sasnigušajos apstādījumos (suņu kakas un alus skārdenes dusēja kaut kur tālu zemāk) zem purčika birjozkām un pa virsu pāri skrienošās sniega vētras. blaženstvo splašnoje |
|
|
| |
[Jun. 19th, 2010|11:33 pm] |
Vakariņās pārvārīts cīsiņš ar ketčupu. krāna ūdens. Feinster Haselnuss Nugat viss iepakojums.
Bērni ir brīnišķīgi ar to, ka nespēj noslēpt savu prieku, aizrautību, laimi, tā spoguļojas viņiem sejā. Un Timofejeva dzejoļus noriju ātri, rindas lasot krustām šķērsām, lecot pāri trijām un četrām, veseliem dzjoļiem, brīnoties un nespējot noticēt, ka var tik tiešām izbadēties pēc labas dzejas, ka jārij tā gabaliem. Vēl jau atgriezīšos, tā smalki, pa rindiņai, pa zilbei. |
|
|
| |
[May. 2nd, 2010|12:04 pm] |
šī būs viena brīnišķīga vasara. Vajadzēja padsmit gadus, lai es pieaugtu un saprastu, ka var jau domāt par lietām tā kā es to daru un tas nav 'nenormāli', tad vajadzēja vēl gadus piecus, sešus, lai saprastu, ka nafig gaidīt, kamēr citi saprot domu, uztver ideju un realizē to, ka varu taču pati to visu izdarīt, ne uz viena priekšzīmi negaidot. Un tagad, kad ir pagājis pietiekami ilgs laiks kopš E dzimšanas un man vairs nav vajadzīgas ērtās kurpas un jaunmāmiņu apģērbs, tad šī būs pirmā, lieliskā vasara pieaugušo un brīvo kārtā, elpošana ar pilnu krūti. Lūdzu, neapvainojieties, ja atļaušos nedalīties tajā |
|
|
| |
[Apr. 2nd, 2010|12:15 am] |
Ar E novakarē aizstaigājām līdz bomžu takām pie ūdenstorņiem. Tur, kur dzelzceļa sliedes saiet žāklī. starp to - uzkalniņš. Spārdījām ar E tajā atstātās tukšās boņuka šnabpudeles un vēl visādus atkritumus, skatījāmies kā vilcieni taurēdami brauc šurpu turpu, savdabīgu šarmu visam piešķīra arī graffiti sienas, doma par kapu un cietuma relatīvo tuvumu. Kad saule norietēja pavisam un bomžu straumes lēnām - kā jau katru vakaru - sāka plūst prom no vecpilsētas un centra, mums ar E nācās vien doties prom. pretī ik pa brīdim nāca neliela auguma vīriešu bariņi, sasaukdamies savā starpā neartikulētām skaņām, laternas vēl nebija iedegtas. Nopirkām supermārketā salčukus pa 9 sant. gabalā un nocenotu apelsīnu sulas paku.
Nu tā, nesteidzīgajiem tūristiem rādāmā rīgā ir tikai kādi 15-30% no pilsētas, tb., nu, 19.gs. beigās un 20.gs. pirmajā ceturksnī sabūvētie kvartāli. arhitektūra pa lielam. Visa cita dzīve, var gadīties, ir ļoti citādāka. |
|
|
| |
[Sep. 29th, 2009|12:37 am] |
Ja jau koens te tik bieži tiek cilāts, tad no sevis atzīmēšu, ka Niks Dreiks, kura mūzika ir ekvivalents melanholijai un Deivids Silvians, kura balsī vnk varētu izkust vai aiz maiguma saraudāties, ir tie, kurus no amerikāņu dziesminieku tradīcijas tomēr paturēšu sev tuvāk pie sirds.
lai laba jums nakts |
|
|
| |
[Sep. 23rd, 2009|08:05 pm] |
Dievagodavārds es saku, man Rīga ir tāda pati kā Parīze. Dzeltenās vakara gaismas, pretī braucošo auto ugunis, rudens lapu rūgtā smarža, (neo)klasicisma arhitektūra, jauniešu bariņi, kas smejas un steidzas, pēdējie drosmīgie sēdētāji āra terasēs, tukšās ielas naktīs.
Un kad līst lietus, nāk prātā tie aukstuma un neizgulēta miega pilnie rīti skolā, kad aiz loga vēl tumšs, spīdīgislapjais asfalts, aplipis ar kastaņlapām. un nāk prātā Lielbritānija un rudās meitenes sprogas, kas mitrajā rudens gaisā sapūkojas, šaurie džinsi un augstkakla džemperis, ko Karims Amirs vilka viņai nost, lai mīlētos
es neilgojos pēc ārzemēm. Dzīve notiek. Tā ir piesātināta. |
|
|
| |
[Sep. 9th, 2009|09:36 am] |
Kā reiz dziedāja lieliskais mūziķis: i`ve been having wicked thoughts, terribly wicked - selfish and cruel.
Un tad man ir Floridas citronu pīrāgs, nu, tāds, kurš nav jāgriež gabaliņos, bet gan, kurā es viena pati drīkstu ņemt un iekosties jebkurā stūrī. |
|
|
| when falling in love |
[Aug. 25th, 2009|08:21 am] |
manā maģiskajā somā līdzās plastmasas 'kabatiņā' neitralizētajām E sakakātajām trennuškām, smuki papīrā ietīts stāvēja protrets. Un nevis kaut kāds "nezināma vīrieša portrets", kā to kļūdaini bija atributējis pārdevējs, bet gan J.O. pašportrets. Un nevis vienkārši pašportrets, bet gan pašportrets aptuveni no tā vecuma, kad viņš bija kopā ar savu pirmo nozīmīgo mūža sievieti, piecus gadus vecāko, precēto un ar bērnu (attiecību ar JO laikā šķīrusies no vīra) Mirdzu Ramani, kura no: "vientuļa, noplukuša un vāja zēna"* ātri vien izveidoja pašpārliecinātu, šarmantu vīrieti, kurš - kā to vēlāk rāda vēsture - ļoooooti patika sievietēm. Abi spiedās krusttēva vienistabas dzīvoklīti, vasarā brauca, garumgaros khm, khm, plenēros un bija bezgala laimīgi. Arī gleznotājs J.O. ir vairāk nekā vienkārši lielisks
j.O. dienasgramata |
|
|