| Panofskis un Gombrihs berzē rociņas... |
[Nov. 3rd, 2010|03:10 pm] |
jau sensensen kā biju atmetusi savu ieradumu aizņemties no bibliotēkām grāmatas nereģistrējot tās (visasvisas ir atgrieztas pēc tam vietā), kā arī ar pildspalvas palīdzību neuzkrītoši izplucināt no preses u.c. īslaicīgajiem medijiem man interesējošo stafu. gadi padsmit jau kā.
BET te nu es atkal esmu. mierinu sevi ar domu, ka biblene nelatviešu (tb. pārticīga), preses materiāls populārs un pieejams, kā arī izmērs man interesējošajam stafam neliels, līdz ar ko neatturēju sevi un piesavinājos mesmerising attēlu:
ievērtējiet, ja, mākslas vēsture nevaid mirusi, batālijas un viskas tāds, šis pagrieziens, skatiens, enerģētikas brīdis; veids, kā drošībnieks ir apskāvis viņa bicepsu (uz pirksta laulības riņķis, tātad, viņam ir ko zaudēt), cik virtuōzi un šķietami viegli otra roka pietur locītavu, atliektie pirksti un saspringušie muskuļi apakšdelmā. Un, protams, visam pāri, nevar saprast, vai akcijas mērķtiecīgs dalībnieks vai tas attēla kreisajā malā tiešām ir tāds un tas, kāds un kas tas ir. |
|
|
| 3 vīri manā šodienā |
[Jul. 15th, 2010|06:44 pm] |
1) pirmais iesēdās man blakus, kad ar autobusu vedu savas gleznas uz rāmētavu. Runāja visādas jēlības par to, ka man dekoltē vajadzētu dziļāku un, vai man zem tās kleitas arī kāda veļiņa apakšā ir, un vai līdzvedamajās gleznās ir attēlotas dievietes ar kailām krūtīm un vēl visādi šurimuri, kā rezultātā dabūja pieklājīgu "jūsu runa ir tik vulgāra, ka neuzskatu par nepieciešamu pagodināt to ar jelkādu atbildi", tad onka sāka taisnoties, ka viņš jau tikai vīrietis un vīrieši esot vienkārši, jo pilnai laimei vajagot tik labi barot un neko nepārmest; tad atminējās arī trešo: ļaut reizēm iedzert. Sekojošās vairākas minūtes viņš runāja viskautko riņķī apkārt par 'iedzert' tēmu.
2) izkāpu ātrākā pieturā, jo kundziņš vairs nebija paciešams, un tur mani māte daba un Latvijas valsts aplaimoja ar īstenu padomju jūrnieku. tāds stalts vīrietis ap gadiem 40+, iededzis, baltu platu smaidu (ceturtais zobs no zelta), zilstrīpainajā jūrniekmaikā un home-made tetovējumu uz pleca 'CCCP [vēl kkas] un miroņgalva ar desantnieku bereti'. Un viņš runāja ar mani latviski, vismaz centās (un arī izdevās diezgan ok), aprunājās par klimatu, apjautājās par gleznām un tad - diemžēl bija pienācis viņa trolejbuss - gāja prom, nosakot "tagad es braucu" ar tādu bittersweet jauneklības intonāciju balsī, ka pilnīgi sirsniņa apskrējās (drošvien šito viņš pa visām sava mūža ostām ir labi uztrennējis)
3) rāmētavā manām 2 gleznām mērījām paspartū un rāmjus. šodien bija otra apkalpotāja, tāda nedaudz ļoti pasīva. Aiz manis rindā stāvošais smalkais slāvu kundziņš (rokā tur paciņu ar 20latniekiem, saņemtiem ar apzeltītu klipsi) - kuram es piedāvāju tikt apkalpotam pirms manis, zinot, ka es negribu tik traucēta tik svarīgā lietā kā rāmja izvēle (haha) - uzsāka sarunu pa mobilo telefonu, kuras laikā noteica "odna koza tut 50tij paspartu primerjaet" (nav tiesa, ar tiem mēs ļoti ātri tikām cauri, vnk pārdevēja visu savu kolekciju bija atstājusi uz galda) uz ko es pagriezos, ļoti daiļrunīgi ieskatījos acīs (tiešām centos sakopot visu savu naidu un dusmas (arī par lietām, kas neattiecas uz krievu biznesmeņiem un gleznu rāmēšanu)) un teicu "da pašol nahuj". |
|
|
| |
[Sep. 29th, 2009|12:37 am] |
Ja jau koens te tik bieži tiek cilāts, tad no sevis atzīmēšu, ka Niks Dreiks, kura mūzika ir ekvivalents melanholijai un Deivids Silvians, kura balsī vnk varētu izkust vai aiz maiguma saraudāties, ir tie, kurus no amerikāņu dziesminieku tradīcijas tomēr paturēšu sev tuvāk pie sirds.
lai laba jums nakts |
|
|
| |
[Sep. 23rd, 2009|08:05 pm] |
Dievagodavārds es saku, man Rīga ir tāda pati kā Parīze. Dzeltenās vakara gaismas, pretī braucošo auto ugunis, rudens lapu rūgtā smarža, (neo)klasicisma arhitektūra, jauniešu bariņi, kas smejas un steidzas, pēdējie drosmīgie sēdētāji āra terasēs, tukšās ielas naktīs.
Un kad līst lietus, nāk prātā tie aukstuma un neizgulēta miega pilnie rīti skolā, kad aiz loga vēl tumšs, spīdīgislapjais asfalts, aplipis ar kastaņlapām. un nāk prātā Lielbritānija un rudās meitenes sprogas, kas mitrajā rudens gaisā sapūkojas, šaurie džinsi un augstkakla džemperis, ko Karims Amirs vilka viņai nost, lai mīlētos
es neilgojos pēc ārzemēm. Dzīve notiek. Tā ir piesātināta. |
|
|
