kanariņš [entries|archive|friends|userinfo]
helvetica

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

[Oct. 27th, 2012|10:55 am]
[Tags|]

on a related note. pagaidām vēl ir pieejams tikai 1000 eksemplāros Maskavā iznācis katalogs "Rīgas Mākslas porcelāns 1925 - 1940". un maksā tikai 20 Ls, kas ir neticami lēti, jo katalogs ir 300 lpp ar labiem - Rīgas lielāko muzeju un to porcelāna kolekcijas apsaimniekojošo speciālistu - informatīviem rakstiem, daudz, krāsainām lieliskas kvalitātes bildēm un pienācīgu pielikumu - darbu zin.katalogu. kā arī pats glavenākais - tik skaistu un kvalitatīvu koppārskatu par starpkaru periodā Baltarā, RiPorā, Kuzņecovā, Jesenā u.tml. fabrikās tapušajiem vietējo mākslinieku porcelāna mākslas darbiem jūs vēl ilgi neredzēsit. (Vienīgais trūkums - personu rādītājs ir, bet nav atsevišķas mākslinieku biogrāfiskās listes). Ir viena cita, biezos vākos - arī Krievijā - iznākusi viena kolekcionāra grāmata par paša kolekcijas priekšmetiem (Rīgas ražotnēs tapušajiem ir atsevišķa grāmata; Krievijas - atsevišķa), bet tas katalogs maksā lati 45 un ir pilns ar brutālām atribūcijas, datējumu u.tml. kļūdām un ir izcili neglīts. Kā arī citi kolekcionāri izdod smukus katalogus, bet lielākoties pašu privātajām vajadzībām un veikalos mums tos neredzēt. tātad 20 Ls, Dekoratīvās mākslas un Dizaina muzejā, šķiet, arī Kuģniecības muzejā vajadzētu varēt iegādāties.

katalogs iznāca saistībā ar šo izstādi: http://www.vmdpni.ru/data/cooollekc/collekc31.htm
link4 comments|post comment

[May. 29th, 2012|12:08 am]
[Tags|, , , , ]

es nesaprotu Purvīšbalvu. Manā prātā tas ir kkas, kas levitē gaisā bez jebkādas substancionālas sasaistes ar kaut ko. Muzeja dāļāta, smagsvara vecmeistara vārdā nosaukta balva - 10 000 no tā džeka naudas, kas paralēli pārpērk muzejvērtīgus darbus, noalgo muzeja darinieces, kas strādā viņa privātajā mākslas salōnā. Piķi dod uz rokas it kā par vienu izstādi, bet tur jau arī, kruta mākslinieka kārtējā izstāde tīri intuitīvi šķitīs pizdatāka, nekā kaut kāda mākslinieka vienkārši laba izstāde. un arī, ko nu kurais tur komisijas loceklis pamanās apskatīt, ko pasē u.tml. Atšķirībā no Tērnera balvas, dod tikai Latvijā strādājošiem latviešiem u.tml. Manuprāt to naudu būtu varējuši ieguldīt daudz prātīgāk. Protams, nebūtu tik izteiksmīgi, nu, tur šampis LNMM ar ļimonāriem u.tml., bet varbūt pat lietderīgāk. piemēram, nodibinot fondu, kurā muzeji varētu rakstīt pieteikumus uz iepirkumu sponsorēšanu. Nu jau daudzus, daudzus, daudzus gadus muzeji kolekcijas papildina lielākoties ar dāvinājumiem, kas ir labāk, nekā nekas, bet, protams, nav tāda pārāk mērķtiecība kolekcijas veidošanas stratēģija. Sliktākajā gadījumā būtu tos 10 000 ieguldījuši uzvarētājautora darbu iepirkumam-dāvinājumam muzejam. jebkurā gadījumā - pasākums grandiozs; sausais atlikums diezgan minimāls.
Līdzīgi kā ar Venēcijas biennāli.
link1 comment|post comment

[Apr. 19th, 2012|12:58 pm]
[Tags|]

šodien 18:00 Nabaklabā veras vaļā Ernesta Kļaviņa gleznu izstāde. iesaku aiziet. nē, nu, tie, kam laikmetīgā māksla kaulus lauž, drīkst arī nepūlēties, bet visiem tie, kas vēlas kko močnu pieredzēt, drīkst ar puķu pušķi šodien vai bez puķu pušķa jebkuru citu dienu līdz 21.maijam nokļūt Nabaklabā, Meijerovica blv. 12.
Viens no tiem retajiem ārtistiem, kas darās savā nodabā, jo darīties patīk un šī darīšanās brīvība šķiet galvenāka par vissavienības nopelniem bagāto godarakstu saņemšanu. lai gan arī tie, protams, secen nav gājuši..
link5 comments|post comment

Zenta Logina un Elīze Atāre [Nov. 17th, 2011|09:35 am]
[Tags|, , ]

Lejasmeijere Rīgas Laikā spļaudās un kritizē no panckām ārā, Jānis Borgs Studijā slavē un attaisno, Puķīte mēģina izlavierēt starp abiem, uzrādot argumentācijas kļūdas, un kāds cits ar savu A-Z publikāciju karājas gaisā nepublicēts, šķiet, jau gadu pusotro. Vienu vārdu sakot, kaislības lielas. Bet neviensneviens šajā ideju motivētajā brēkā nepamana visai praktisku un pragmatisku realitāti, ka 'muzej-'dzīvoklim ir nomainīta atslēga un tas ir aizklapēts ciet, fonda vadītājs pie kolekcijas tiek tikai gandrīz vai ar iepriekšēju saskaņošanu un bruņotā uzraudzībā, darbi sāk pūt un maitāties no stāvēšanas gaiteņa mitrumā un pelējumā, vienu vārdu sakot, šajā brīdi varam atkorķēt alu, izvilkt popkornu un - īpaši ciniskam tonim prātā paturēt gaudas pēc LV Nokijas - noraudzīties, kā finalizējas padsmit gadus ilgusī tiesāšanās ar 90to gadu dzīvokļu mahinācijām tās saknē (protams, par labu varas vīriem un sievām, kā parasti, šajā gadījumā the lucky winner is Inkēns, vai pareizāk sakot - viņa sievas radi) un no tās izrietošā vienas fantastiskas, unikālas mākslas kolekcijas izvazāšana un izzušana Latvijas vēstures mijkrēslī.
link5 comments|post comment

[Nov. 16th, 2011|12:06 pm]
[Tags|]

Šodien Saatchi korporatīvais kombains galerija par 'šīs dienas mākslu" ir norādījusi Karīnas Rungenfeldes "Jaunava ar bērnu". Kas protams, ir ļoti jauki un darbs arī smuks, visādās sociālajās vietnēs tik vāc 'like' un 'share' un visādus starptautiskas auditorijas pozitīvus jūsmas saucienus. Vienīgā problēma, ka šī darba nosaukumā, nedz pieejamajos aprakstos (iespējams, kkur dziļāk parokoties ir iespējams atrast, bet es te par fikso skatītāju vulgaris) ne ar pušplēstu vārdiņu netiek norādīta šī darba saikne ar Kārļa Padega "Marijas ielas Madonnu", kas kompozicionāli u.c. formāli ir neapstrīdams iedvesmas avots, lai neteiktu cīšāk.

var salīdzināt Padega semantiski piesātināto darbu iepretim Rungenfeldes smukajam )

Otrās neatkarības laika vidū, presē izskanēja pamatīgs skandāls par Maiju Tabaku un vairākiem fotogrāfiem, kuru darbus - fotogrāfijas - MT bija tieši pārgleznojusi savās gleznās, papildinot ar atsevišķām, viņai raksturīgām detaļām. Nepatīkamāku šo situāciju vērsa fakts, ka par MT izstādi publiski izskanējušās jūsmīgās atsauces lielākoties jūsmīgi atsaucās uz elementiem, kas nebija viņas pašas sacerēti, nepievēršoties, vai pievēršoties minimāli tiem elementiem, kas bija MT oriģināli. 3 fotogrāfi MT tiesā neiesūdzēja, bet pasūdzējās Latvijas Mākslinieku savienībai, kas mēdz krāmēties ar autōrtiesību jautājumiem. Sekojošajā preses izdevumā tika publicēta arī M.Heimrāta atbilde, kurā, analizējot dažādus precedentus, secinājums bija, ka māksliniekiem vajadzētu būt uzmanīgākiem un, ja arī notiek kāds tiešāks pārcēlums, tad atrunāt to darba etiķetē. Jo mākslinieki jau to nedomā ļaunprātīgi. Līdzīgi jautājumi un secinājumi salīdzinoši nesen uzjundījās arī Ievas Iltneres darbu sakarā, mazākā mērā - arī LNMM izstādes "Hibrīdu pārlidojumi" sakarā, kur par izstādes centru tika padarīta fotogrāfijas-stājmākslu savstarpēji 'bagātinošās' attiecības.

Tā nu viņš ir. Oriģinalitātes prasības smagā nasta spiež kamiešus. vairākus simtus gadu atpakaļ savukārt viss bija otrādāk, autors pieturējās pie iepriekšējo izcilo autoru izstrādātā ceļa, vizuālās mākslas darbi tā arī tika parakstīti, atsaucoties uz pirmavotu (XX gravīra pēc YY "ZZ"), filozofija pilna ar visādiem 'pseido-dionīsijiem' etc., jakobīņu novelēs nesekošana līdzi kanonam bija nevis oriģinalitātes, bet gan muļķības pazīme, kur autors "kaut ko nav īsti līdz galam sapratis" etc. Nezinu, vai būtu vajadzīgs atgriezties šajos laikos, taču, manuprāt, nevajadzētu kautrēties un kaunēties pieminēt arī kkur savus iedvesmas avotus, ja jau no tiem ir smelts tik pamatīgi, tad jāļauj arī agrīnākajam savu daļu jaunā slavas dabūt, paša darba labās kvalitātes tas nemazinās, ja tur tādas kādas labās kvalitātes būs..


starp citu, lūk, info par šarmanto K.Padega personu un dzīvisadzīvi 20.gs. 20./30.to gadu Latvijā (tuvākais lasījums sanāk tieši J.Kalnača. Viņa runas nav šovi, bet šovs ir saturs, kam viņš ir izurbies cauri..); pie reizes arī iemetot aci J.Kalnača kūrētajā izstādē un iegādājot viņa izdoto katalogu, kas ir viens fantastisks katalōgs!
link7 comments|post comment

the feet case [May. 10th, 2011|12:42 pm]
[Tags|, , ]

skatot renesanses, baroka un arī pāris pēcāko "lielo stilu" laika gleznas un to reprodukcijas, mani vienmēr ir mulsinājuši attēloto sieviešu kāju pirksti. Lielākoties tie ir tādi, ka īkšķis stāv nedaudz nostatus, veidojot tādu kā atstarpīti un nākamais pirksts vai pirksti ir nedaudz garāki par īkšķi. dažreiz pat ļoti garāki. Vai nu tas ir kkāds skaisto pēdu ideāltips (līdzīgi kā jutekliskas un smalkas rociņas tiek attēlotas pāris noteiktos veidos), vai arī kkāda veco laiku apavu nēsāšanas prakses sekas (līdzīgi kā "kauliņš" mūsdienu augstpapēžu sievietēm) vai vienkārši sakritība, ka ir sanācis redzēt tieši tos darbus, kuriem ir sanācis, ka pōzējušas tieši tādu kāju īpašnieces, neņemšos spriest. Bet, ieraugot Virdžīnijas Oldoni - zināmas kā grāfienes Kastiljōnes jeb "skaistākās sava laika sievietes" un impresionisma laika Francijas karaļa Napoleona III mīļākās un vispār tada ekstravagantas un notorious kundzītes, kura, atšķirībā no citiem tā laika karaliskajiem ļaudīm, mīlēja ne tikai gleznoties, bet arī fočēties un visādi citādi izrādīties - "skaisto" kāju fotogrāfiju, pārsteidzošs ir tieši šis agrāko periodu gleznās noskatītais kāju pirkstu izvērsums.

Photobucket
link10 comments|post comment

atjautības uzdevums izklaidei [May. 9th, 2011|04:12 pm]
[Tags|, , , ]

uzmini nu, kura laika objekti šie ir?

Photobucket Photobucket Photobucket Photobucket
Photobucket Photobucket

pareizā atbilde )
link6 comments|post comment

[May. 3rd, 2011|10:46 am]
[Tags|, , ]

baigjocīgi ir ar visām tām personiskajām atmiņām. Piemēram, bija lasīts par Nižinski tajā agrīnajā Djagiļeva pirmā piegājiena posmā. Nu, tur visi baksti un benuā un stravinski un visas tās D. svītas ekscentricitātes u.tml. un tad lasi sievas atmiņas par savu vīru un viņš rādās pavisam citādāks. diametrāli pretējs.
Protams, no sākuma šoks un pamatīga skepse, jo, nu, beibe totāla grūpja, prātam neaptverami vnk seko Nižinskim ik uz soļa, abet beigās sanāk viens no jokainākajiem saprecēšanās stāstiem - seko, seko, rezultātā gandrīz nekāda, tā, ka pat beigās vnk atmet ar roku un tieši tajā ar roku atmešanas brīdī pienāk vēsts no Ņ., ka šis aicina viņu kļūt par savu sievu. Viņi pat nerunā vienā valodā un nav ne vārda lāgā pārmijuši! Beibe pat domā, ka viņu kolēģi vnk nes cauri. Bet nē, izrādās pa īsto. Saprecās, nodzīvo visu mūžu kopā ņe razļej voda, tiek pie bērna, kuru Ņ. mīļo un lolo tā, ka mātei vispār nav ko tur darīt.
Un tad ir Djagiļevs ar savu loku, kur, piemēram, Žans Koktō ōperā izņirdza Ņižinski, ka "This year your creation is a child. The Spectre de la rose chooses the part of a father. How utterly disgusting is birth" un, kā to novērojuši citi ļaudis: "They [men who led lives like Sergey Pavlovitch_tb. homoseksuāļi] proved to be extremely powerful, strong, unforgiving enemies. In all classes and positions they were everywhere against those whom they considered unfaithful to their ideal; like a steel wall they stretched across the world".

Tā kā Ņ nebija vienīgais, pret kuru vērsās Djagiļeva aizvainotā godkāre - D kontā ir baletdejotāji, komponisti, mākslinieki un virkne citu ļaužu, no kuriem daļa izrādījās gana talantīgi, lai tomēr noturētos virs ūdens, tāpēc beigu beigās mans prāts tomēr sliecas par labu tās sievietes redzejumam. Kur Ņ. ir ļoti vienkāršs, loti sirsnīgs un absolūti ģeniāls. Tas, kā viņi iet cauri visam tam I PK vājprātam, visi ultranacionālie sviesti pat vienas ģimenes ietvaros, kara gūstekņi etc. un kļūst tā mulsinoši, nu, Nižinski glāba viņa talants, ka tiešām visas pasaules karaliskie nami un bagātnieki un politiķi un diplomāti rakstīja kļauzas un atbrīvošanas vēstis, kā arī šis talants ļāva viņam atsākt savu darbību augstā līmenī pēc tam, kad viss apkārt juka un bruka. Kurpretī, šķiet, vienkārši labs cilvēks bez īpašiem dotībām līdzīgās situācijās ātri vien nokļūtu zem tilta. Kā arī ķecerīgā nesaprašana, vai "labs cilvēks" tiešām bija rakstura un īpašību, vai tomēr tās specifiskās bioķīmijas dēļ, kas dzīves vidū aptumšoja viņa prātu...
linkpost comment

[Apr. 27th, 2011|10:50 pm]
[Tags|, , , , , ]

Forši. visādas kulturālas aktivitātes par un ap Filipu Halsmanu Rīgā

Pasākumu programma )

vienīgais, kas mani mulsina, ir, ka visā šajā sakarā ir "Rīga, Rīga, Rīga", "Latvija, Latvija, Latvija" un ne ar pušplēstu vārdu nekā nav par viņa ebreju izcelsmi un ebreju kopienu vispār LV un Rīgā in particular, kuras ļaudis sava etniskā/reliģiskā networkinga ietvaros diezgan daudz brauca apkārt, imigrēja, emigrēja un visādi citādi "izsitās". Jesaja Berlins, Eizenšteins, Rotko, Haimans Blūms, Moriss Halle un daudzi daudzi citi, ne tikai kultūrā un humanitārajās zinātnēs, bet arī jurispudencē, eksaktajos stafos un biznesā (Šīņu famīlija) Nezinu, vai pucēt LV spalviņas ar viņu sasniegumiem un panākumiem, vismaz publiskajā infō neatdodot pienācīgu godu viņu kopienai, ir korekti... bet, nu, aizstaigās uz konferenci, redzēs, ko tu stāstīs. Nujorkas ļaudis gan jau pratīs izkanklēt sāgu par visnotaļ specifisko ebreju imigrantu scēnu Ņujorkā pēckara gados..

Jean Vigo "A propos de Nice", 1930
link5 comments|post comment

[Apr. 22nd, 2011|06:32 pm]
[Tags|, , , , , , ]

Es te, piemēram, mulstu no vienas lietas. Nu, reizi pa reizei kkādos publiskos materiālos nākas lasīt, kā kāds latvijas mūziķis vai aktieris ir "ziedojis" iespēju tikt pie bērniem, ģimenes etc. par labu "mākslai". Mākslas akadēmijas pedagogi, kas piktojušies par "mākslai atņemtajām" sievietēm un kompartijas sēdes, kur beibes nelaiž uz ārzemēm, jo "jums taču ir bērns". Īpaši sulīgi ir stāsti par Eduardu Smiļģi, kurš reāli terorizējis un pat "sodījis" (vadošās aktrises pazeminot līdz 6gulbītispēdējā rindā statusam etc.) sava teātra tās aktrises, kas palikušas stāvoklī etc. Un man tas šķiet vnk vājprāts un smieklīgi, jo, nu, es saprastu kkādu ASV izklaides vai kultūras industriju ar visiem tiem resursiem, kur tiešām tev melnais tūkstotis gribētāju min uz papēžiem un ķer katru kļūdu nu izdevību un it's now or never, bet Latvijā? "augstā māksla"? kamōn? Varat ar pirkstu man parādīt to superģeniālo rezultātu, kura dēļ būtu vērts dzīvi lauzt? Žorža siksnas šlāgeri?

visu to es tādā sakarā, ka tikko uzzināju, ka jrt ir ieviesusies bērnistaba, kur var atstāt sīčus, kamēr senči izrādes skatās. Man šķiet, ka ļoti pareizs gājiens. Tagad tikai jāizdomā, kā tikt pie biļetēm :D
link5 comments|post comment

[Apr. 3rd, 2011|04:31 pm]
[Tags|, ]

Man drausmīgi gribas ciemos. Bet ōmes, ōpji, kustmātes un krusttēvi nav pieejami. draugi slimi vai nesakontaktējami. gribas kopā ar E un dienas gaišajā daļā.
muzikālais noformējums
link9 comments|post comment

blablabla [Mar. 30th, 2011|09:06 pm]
[Tags|, , , , , ]

sveiki, mans vārds ir sarkanrīklīte. Diždadzis sarkanrīklīte. pārtieku tikai no samtainas persiku sulas un sapņoju par tādu foršu, siltu, jūrsāļu misō.

Sensen atpakaļ, kad bija iespēja doties uz UK mācīties, neizmantoju šo iespēju un pat nejutos vainīga, jo ap to laiku UK man riebās principā. Jau skolas laikā apgūtā vēsture sašāva mani ar to, cik nesakarīga un - zināmā mērā - arī abšaubāmi leģitīma ir Anglijas karaliskā vēsture. vēl klāt viss tas šķiriskums, appelējušas tradīcijas un stīvums pilnīgi un absolūti atgrūda.
Jebkurā gadījumā, tas netraucē attālināti priecāties par kultūras un mākslas vēstures faktiem. protams, protams, par superpopulāro Henrija VIII sievu/meitu epopeju (vai kads vispāŗ var nosaukt arī viņa kā valdnieka sasniegumus, nu, tur politikā u,tml,? :D ). Ķinīšos var skatīties The Other Boleyn Girl mēslu, kur Skārleta Johansone izskatās pēc slima sivēna ar drausmīgu saru parūku galvā un Portmane izskatās pēc 30gadnieces, kas viņa arī ir, bet Anna B. problematizētajā laika periodā bija 20gadniece un Eriks Bana, kas ir jobana vai hujbana, bet līdz karalim viņam kā līdz Everestam četrrāpus.
Bet interesantas ir interpretācijas, piemēram, par Boleinu ģimenes nabadziņu vai tomēr dirsas caurumiņu stāvokli visas varkas sakatā, vai arī, nu, Anna bija vnk ķerta mātīte, kurai galvā kkāds īssavienojums un hipertrofēta patmīla (otra boleinu meita), vai arī ne ar pirkstu taisīta shēmotāja, kurā ir gan intelekts, gan emocijas (skat. lielisko lielisko Anne of thousand days, par kuru Ričards Bērtons tā arī nedabūja ļoti gaidīto un paredzēto osīti, bet viņš ir lieliskākais H8, kadu man ir kīnō nācies redzēt, karalisks un vīrišķīgi cilvēcisks vienlaicīgi + vēl 16.gs., nevis 20 gs. versijā, jo vispār jau interesanti, kas tā cilvēka galvā ir darījies, kas spējis rīkoties kā H8, es savas likmes lieku uz vnk braucošu jumtu.... kardināls Vulzijs ideāls un vispār viss viss tajā filmā forši (izņemot pāris Annas epizōdes, bet tas tā, sīka vienība)). un vēl man mulsina Tomasa Mora statuss, jo, piemēram, Freda Zinemana foršā filma a man for all seasons, kurā tiek attēlota TM sāga H8 un Annas laulību epizodes sakarā, tēlo viņu kā tādu sirsnīgu, vienkāršu, prātīgu vīru, kas stāv un krīt par taisnību. Abet, piemēram, Hilary Mantell "Wolfhall", ko es tieši tagad lasu, un kas apraksta visu šo pašu varku, bet no Kromvela-Vulzija-nedaudz Tomasa Mora pozīcijām, raksturojot jamo kā ne tikai katoli-fundamentālistu, kurš, diršoties ar M.Luteru, esot "pacēlis lamāšanos latīniski vēl nepieredzētos augstumos", bet arī ar zināmu kaislību uz biznesu u.tml. naudas lietām. Arī Rodžers Fraijs akcentē šo Mora "cieti!" pozīciju savā intelligence² runā. Tjūdōru sērijas neskatīšos principā, jo Dž.R.Meijers ir kā rōzā posters no Seksa un Lielpilsētas, varētu vien, protams, O'Tūla dēļ, bet, nu, O'Tūls ir pa divi lāgi izspēlējies Henrija II lomā brīnišķīgās filmās Becket un The lion in winter ar superlielisku aktieru komandu līdzās, līdz ar ko es tiešām pass.
ja gribas sērijas, tad labāk klausaities The lady in the tower audiogrāmatu, lieliska, izvērsta šī pati H8 sāga no Annas pozīcijām, apdarinātām ar vēstnieku, diplomātu un vietējo parazītu liecībām
link5 comments|post comment

[Mar. 17th, 2011|01:54 pm]
[Tags|, , ]

Queen Elizabeth Hall iekš Southbank centre Londonā pirmdien, 16 Maijā pa 12 paundiem Francis Fukuyama pastāstīs jums visu, kā ir ar to Origins of Political Order.
infō

toties šodien 18:00 par minimālu samaksu var dzirdēt Inetas Lipšas lekciju par tēmu „Dzīves baudīšanas iespējas Latvijā 20.gs. 20.-30.gados”. domāju, ka neko jaunu neuzzināšu, bet tik un tā mīlīgi dzirdēt hanteļu vai pļēgurstāstus, it īpaši, ja tie tiek stāstīti Aleksandras Beļcovas un Romana Sutas muzejā Elizabetes 57a.
link5 comments|post comment

[Feb. 17th, 2011|11:52 pm]
[Tags|, , ]

valdības lōžā sēdēt ir forši, jo tad neviens netraucē salīmēt narvesena uzlīmītes kartiņā un pārtraukumā iegrauzt čipšus, uzlasot "The re-enchantment of the world: art versus religion". vispār nav brīnums, ka šajā lōžā valdība dabon sēdēt bez maksas, sūdīgākas vietas laikam zālē neatrast - tuvākajā skatuves daļā notiekošo var redzēt tikai no augšas, pārliecoties pāri malai un iečekojot ārtistu sirmās un plikās plesītes, tālākajā galā glīši redzamas butafōriju stalažas, nervozējoši un savu iznācienu gaidošie ārtisti, kā arī apkalpojošā personāla a ļa rekvizitōra rosīšanās. tātad tā kā atriebība par visu, ko viņi tautai pāri nodarījuši, nepiedzīvot mākslas augšup ceļošo spēku
nice one
link3 comments|post comment

[Jan. 29th, 2011|03:24 pm]
[Tags|, , , , ]

mākslas civilizējošas spēks. Šodien teātrī E ar cēlu un apgarotu ģīmīti paziņoja, ka viņš vairs puņķus nekad neēdīšot.
link3 comments|post comment

[Jan. 26th, 2011|06:52 pm]
[Tags|, , , , , ]

pa krievu multeņu kanālu redzēju fantastisku multeni, diemžēl ne no paša sākuma, līdz ar ko nezinu, kas tā tāda ir un līdz ar to arī neprotu uzmeklēt neta plašajās ārēs. Tāda riktīga padomju skarbā stila estētika krāsās un formās. saturs tāds, ka bērns redz Tv kkādus strādnieku varoņus, spēlējas ar savu dzelzceļu un arī sajūtas, ka vēlas būt varonis. aiziet prom no mātes un mājām un piedalās visādos padomju komunisma celtniecības darbos, izglābj krītošu ceļamkrānu, kad visi lielie vīri stāv malā mutes atkāruši un neko nespēj pasākt. tad viņš veic vēl kko tml., līdz beigās saskumst pēc māmiņas un viņa atlido ar lidmašīnu un lidostā viņi abi satiekas, beigas.

pirmārt, tā estētika nenormāli atsit mūsmāju Miervalža Poļa un Līgas Purmales 70' gadu gleznas. laikmets drošvien? lai gan pēdejais kadrs bija Maskava 1950 (bet nedomāju, ka 1950 gadā varētu tādu uztaisīt. a moš?)
otrkārt, es domāju, ka tā multene ir kkāds mākslinieka darbs, jo, nu, tik perfekti visa tā estētika un saturs, gribētu zināt to taisījušo komandu.
kā lai atrod?

Photobucket
link1 comment|post comment

Panofskis un Gombrihs berzē rociņas... [Nov. 3rd, 2010|03:10 pm]
[Tags|, , , , , ]

jau sensensen kā biju atmetusi savu ieradumu aizņemties no bibliotēkām grāmatas nereģistrējot tās (visasvisas ir atgrieztas pēc tam vietā), kā arī ar pildspalvas palīdzību neuzkrītoši izplucināt no preses u.c. īslaicīgajiem medijiem man interesējošo stafu. gadi padsmit jau kā.
BET te nu es atkal esmu. mierinu sevi ar domu, ka biblene nelatviešu (tb. pārticīga), preses materiāls populārs un pieejams, kā arī izmērs man interesējošajam stafam neliels, līdz ar ko neatturēju sevi un piesavinājos mesmerising attēlu:

Voina,art,art history

ievērtējiet, ja, mākslas vēsture nevaid mirusi, batālijas un viskas tāds, šis pagrieziens, skatiens, enerģētikas brīdis; veids, kā drošībnieks ir apskāvis viņa bicepsu (uz pirksta laulības riņķis, tātad, viņam ir ko zaudēt), cik virtuōzi un šķietami viegli otra roka pietur locītavu, atliektie pirksti un saspringušie muskuļi apakšdelmā. Un, protams, visam pāri, nevar saprast, vai akcijas mērķtiecīgs dalībnieks vai tas attēla kreisajā malā tiešām ir tāds un tas, kāds un kas tas ir.
link1 comment|post comment

[Jun. 9th, 2010|12:03 am]
[Tags|, , , ]

ko es varētu pastāstīt? Nu, tā neveikli, par saviem pārdzīvojumiem, stāvot veclaiku notecējušā, drūpošā dzīvoklī, kurā visas mēbeles un mantas un milzu bibliotēka ir izzudusi un no pārkrautajām vietām, starp kurām kādreiz varēja pārvietoties tikai pa šaurām ejiņām un uz mākslas darbiem skatīties ar otrādi apvērstiem teijātera binoklīšiem, lai dabūtu vajadzīgo "distanci", tagad ir palicis tikai tukšums un savādā ģeometriskā rakstā sakrauti/sakārti/izkārtoti mākslas darbi (atbilstoši vietām, kur tie kādreiz dzīvokļa aizkrāvuma laikā ir bijuši novietoti). Nosegti ar plēvēm, lai putekļi un viss cits, kas krīt no griestiem, nenodara skādi. pus tūkstotis vienību. perfektu. protams, tas atkal ir stāsts par sieviešu grūto likteni vīriešu profesionālajā pasaulē. Par radošu personu sūro maizi birokrātiskā un ideoloģiskā vidē. par to, kā cilvēks, grāmatvede 50 gadu vecumā apgūst gobelēnu aušanu, lai palīdzētu radīt mākslas darbus māsai, kas ir izslēgta no mākslinieku savienības un vispār nemīlēta. kopā, noslēgtībā no visa un visiem viņa/viņas rada ko tādu, kas vnk rauj elpu ciet un rauj elpu ciet un rauj elpu ciet un tu, cilvēks, stāvi tam visam pa vidu, testamenta izpildītājs velk vienu darbu ārā un otru un trešo un ver nost plēves un pārcilā papīrus un dod izšķirstīt albumus un stāsta cilvēku un ģimeņu traģēdijas un priekus, un tu gribēdams nesaproti, kā no visa šī visādi Kultūras fondi ir varējuši atteikties, kā tādi Mottes un Inkēni parūpēties, lai tiesas prāvas par platību vilktos bez gala un malas vēl šobaltdien (kā rezultātā, iespējams, tas viss ar neskaidru publikas pieeju noklusīs vēl uz gadiem 50 Silakroga slēdzamajos gaiteņos) un tam visam pāri šādu tādu vadošu kundzīšu nicīgās pļāpas pie špritza un kafijas iedzeršanas. ejiet ellē, kuces bērni!
link2 comments|post comment

MEN [Oct. 1st, 2009|03:41 am]
[Tags|, , ]

In 1874, still living in the San Francisco Bay Area, Muybridge discovered that his wife had a lover, a Major Harry Larkyns. On October 17, 1874, he sought out Larkyns; said, "Good evening, Major, my name is Muybridge and here is the answer to the letter you sent my wife"; he then killed the Major with a gunshot.[3]

Muybridge believed Larkyns to be his son's true father, although as an adult, the son bore a remarkable resemblance to Muybridge. Muybridge was put on trial for murder, but was acquitted as a "justifiable homicide." The inquiry interrupted his horse photography experiment, but not his relationship with Stanford, who paid for his criminal defense.

info*
linkpost comment

hehe, visiem korelainas faniem [Oct. 1st, 2009|01:40 am]
[Tags|, , ]

info*
linkpost comment

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]