|
Apr. 22nd, 2011|06:32 pm |
Es te, piemēram, mulstu no vienas lietas. Nu, reizi pa reizei kkādos publiskos materiālos nākas lasīt, kā kāds latvijas mūziķis vai aktieris ir "ziedojis" iespēju tikt pie bērniem, ģimenes etc. par labu "mākslai". Mākslas akadēmijas pedagogi, kas piktojušies par "mākslai atņemtajām" sievietēm un kompartijas sēdes, kur beibes nelaiž uz ārzemēm, jo "jums taču ir bērns". Īpaši sulīgi ir stāsti par Eduardu Smiļģi, kurš reāli terorizējis un pat "sodījis" (vadošās aktrises pazeminot līdz 6gulbītispēdējā rindā statusam etc.) sava teātra tās aktrises, kas palikušas stāvoklī etc. Un man tas šķiet vnk vājprāts un smieklīgi, jo, nu, es saprastu kkādu ASV izklaides vai kultūras industriju ar visiem tiem resursiem, kur tiešām tev melnais tūkstotis gribētāju min uz papēžiem un ķer katru kļūdu nu izdevību un it's now or never, bet Latvijā? "augstā māksla"? kamōn? Varat ar pirkstu man parādīt to superģeniālo rezultātu, kura dēļ būtu vērts dzīvi lauzt? Žorža siksnas šlāgeri?
visu to es tādā sakarā, ka tikko uzzināju, ka jrt ir ieviesusies bērnistaba, kur var atstāt sīčus, kamēr senči izrādes skatās. Man šķiet, ka ļoti pareizs gājiens. Tagad tikai jāizdomā, kā tikt pie biļetēm :D |
|