| Zenta Logina un Elīze Atāre |
Nov. 17th, 2011|09:35 am |
|
Lejasmeijere Rīgas Laikā spļaudās un kritizē no panckām ārā, Jānis Borgs Studijā slavē un attaisno, Puķīte mēģina izlavierēt starp abiem, uzrādot argumentācijas kļūdas, un kāds cits ar savu A-Z publikāciju karājas gaisā nepublicēts, šķiet, jau gadu pusotro. Vienu vārdu sakot, kaislības lielas. Bet neviensneviens šajā ideju motivētajā brēkā nepamana visai praktisku un pragmatisku realitāti, ka 'muzej-'dzīvoklim ir nomainīta atslēga un tas ir aizklapēts ciet, fonda vadītājs pie kolekcijas tiek tikai gandrīz vai ar iepriekšēju saskaņošanu un bruņotā uzraudzībā, darbi sāk pūt un maitāties no stāvēšanas gaiteņa mitrumā un pelējumā, vienu vārdu sakot, šajā brīdi varam atkorķēt alu, izvilkt popkornu un - īpaši ciniskam tonim prātā paturēt gaudas pēc LV Nokijas - noraudzīties, kā finalizējas padsmit gadus ilgusī tiesāšanās ar 90to gadu dzīvokļu mahinācijām tās saknē (protams, par labu varas vīriem un sievām, kā parasti, šajā gadījumā the lucky winner is Inkēns, vai pareizāk sakot - viņa sievas radi) un no tās izrietošā vienas fantastiskas, unikālas mākslas kolekcijas izvazāšana un izzušana Latvijas vēstures mijkrēslī. |
|