|
Jun. 9th, 2010|12:03 am |
|
ko es varētu pastāstīt? Nu, tā neveikli, par saviem pārdzīvojumiem, stāvot veclaiku notecējušā, drūpošā dzīvoklī, kurā visas mēbeles un mantas un milzu bibliotēka ir izzudusi un no pārkrautajām vietām, starp kurām kādreiz varēja pārvietoties tikai pa šaurām ejiņām un uz mākslas darbiem skatīties ar otrādi apvērstiem teijātera binoklīšiem, lai dabūtu vajadzīgo "distanci", tagad ir palicis tikai tukšums un savādā ģeometriskā rakstā sakrauti/sakārti/izkārtoti mākslas darbi (atbilstoši vietām, kur tie kādreiz dzīvokļa aizkrāvuma laikā ir bijuši novietoti). Nosegti ar plēvēm, lai putekļi un viss cits, kas krīt no griestiem, nenodara skādi. pus tūkstotis vienību. perfektu. protams, tas atkal ir stāsts par sieviešu grūto likteni vīriešu profesionālajā pasaulē. Par radošu personu sūro maizi birokrātiskā un ideoloģiskā vidē. par to, kā cilvēks, grāmatvede 50 gadu vecumā apgūst gobelēnu aušanu, lai palīdzētu radīt mākslas darbus māsai, kas ir izslēgta no mākslinieku savienības un vispār nemīlēta. kopā, noslēgtībā no visa un visiem viņa/viņas rada ko tādu, kas vnk rauj elpu ciet un rauj elpu ciet un rauj elpu ciet un tu, cilvēks, stāvi tam visam pa vidu, testamenta izpildītājs velk vienu darbu ārā un otru un trešo un ver nost plēves un pārcilā papīrus un dod izšķirstīt albumus un stāsta cilvēku un ģimeņu traģēdijas un priekus, un tu gribēdams nesaproti, kā no visa šī visādi Kultūras fondi ir varējuši atteikties, kā tādi Mottes un Inkēni parūpēties, lai tiesas prāvas par platību vilktos bez gala un malas vēl šobaltdien (kā rezultātā, iespējams, tas viss ar neskaidru publikas pieeju noklusīs vēl uz gadiem 50 Silakroga slēdzamajos gaiteņos) un tam visam pāri šādu tādu vadošu kundzīšu nicīgās pļāpas pie špritza un kafijas iedzeršanas. ejiet ellē, kuces bērni! |
|