| the feet case |
[May. 10th, 2011|12:42 pm] |
skatot renesanses, baroka un arī pāris pēcāko "lielo stilu" laika gleznas un to reprodukcijas, mani vienmēr ir mulsinājuši attēloto sieviešu kāju pirksti. Lielākoties tie ir tādi, ka īkšķis stāv nedaudz nostatus, veidojot tādu kā atstarpīti un nākamais pirksts vai pirksti ir nedaudz garāki par īkšķi. dažreiz pat ļoti garāki. Vai nu tas ir kkāds skaisto pēdu ideāltips (līdzīgi kā jutekliskas un smalkas rociņas tiek attēlotas pāris noteiktos veidos), vai arī kkāda veco laiku apavu nēsāšanas prakses sekas (līdzīgi kā "kauliņš" mūsdienu augstpapēžu sievietēm) vai vienkārši sakritība, ka ir sanācis redzēt tieši tos darbus, kuriem ir sanācis, ka pōzējušas tieši tādu kāju īpašnieces, neņemšos spriest. Bet, ieraugot Virdžīnijas Oldoni - zināmas kā grāfienes Kastiljōnes jeb "skaistākās sava laika sievietes" un impresionisma laika Francijas karaļa Napoleona III mīļākās un vispār tada ekstravagantas un notorious kundzītes, kura, atšķirībā no citiem tā laika karaliskajiem ļaudīm, mīlēja ne tikai gleznoties, bet arī fočēties un visādi citādi izrādīties - "skaisto" kāju fotogrāfiju, pārsteidzošs ir tieši šis agrāko periodu gleznās noskatītais kāju pirkstu izvērsums.
 |
|
|