| |
[Sep. 23rd, 2009|08:05 pm] |
Dievagodavārds es saku, man Rīga ir tāda pati kā Parīze. Dzeltenās vakara gaismas, pretī braucošo auto ugunis, rudens lapu rūgtā smarža, (neo)klasicisma arhitektūra, jauniešu bariņi, kas smejas un steidzas, pēdējie drosmīgie sēdētāji āra terasēs, tukšās ielas naktīs.
Un kad līst lietus, nāk prātā tie aukstuma un neizgulēta miega pilnie rīti skolā, kad aiz loga vēl tumšs, spīdīgislapjais asfalts, aplipis ar kastaņlapām. un nāk prātā Lielbritānija un rudās meitenes sprogas, kas mitrajā rudens gaisā sapūkojas, šaurie džinsi un augstkakla džemperis, ko Karims Amirs vilka viņai nost, lai mīlētos
es neilgojos pēc ārzemēm. Dzīve notiek. Tā ir piesātināta. |
|
|