kanariņš [entries|archive|friends|userinfo] helvetica [ userinfo | sc userinfo ] [ archive | journal archive ]

[Mar. 7th, 2011|06:20 pm] [Tags | Rīga, arch, mediji, prese, žurnāli ] Tā pa lielam neesmu augstās domās par LV arhitektiem*, jo Latvijā lielākoties viņi nodarbojas ar privātmāju būvniecību (un es atļaujos domāt, ka architekta profesijai būtu JĀbūt sociāli atbildīgākai un pirmkārt jāprojektē bērnudārzi, skolas, humāni daudzdzīvokļu nami nabaga strādnieku masām u.tml.:) un par galveno izteiksmes līdzekli izmanto nevis tektōniku, bet gan krāsu vai labākajā gadījumā - dekoratīvu būvplastiku. Betbetbet, šķurinu pavecāku Architektūru un redzu kaut ko tādu, ka esmu sajūsmā un domāju izplānot kādu dienu tūristiskam apmeklējumam (cik nu iespējams). Zemesskrāpis, izolators Čierīša līnijas multifunkcionālajā valsts institūciju mājā un Lidostas kapela. par dažiem - kā es neko tādu nezināju? apmeklē tās ēkas, abet par ekstrām ne čiku, ne grabu... * (arī atzīstu, ka tas ir paviršs un neinformēts viedoklis un viennozīmīgi tā esmu es, kurai nav taisnība, nevis arhitekti tiešām būtu sūdīgi) ( ilustrētais materiāls ) link 17 comments|post comment

[Feb. 2nd, 2011|12:06 pm] [Tags | Rīga, aizspogulija, alko, kaķi, kaķu tantes, vienadiena, ībļi ] diena kaut kāda nīgra jau no paša rīta. tikt laukā no gultas grūti, modinātājs tiek pārlikts no 09:00 uz 10 un tad uz 11. mājas kaķu tante tagad mani vairs nemīlēs. ejot ārā no mājas parasti ļauju durvīm pašām aizkrist ciet, šoreiz pa tām mēģināja iesprukt minka, tika tikai līdz pusei. Durvis atsitās un palecās atpakaļ. kaķis paspēja iemukt iekšā vēl tikai par vienu trešdaļu. Kaķu tante man aiz muguras nobļāvās, ka es viņas Kaķušu par invalīdi pataisīšu. (godīgsakot neredzu, kas savvaļas kaķiem vispār būtu kāpņu telpā jādara, ja viņiem ir ierīkotas mājiņas un barotavas citur. vasarā šitādu kaķu tanšu mīlestības dēļ nevar no blusām atkauties, kamēr tiec no ielas iekšā mājā un dzīvoklī, kājas jau ir blusu apsēstas) pec tam sabiedriskajā tansportā pārāk daudzi vīrieši pēc šmigas vai peregara smirdēja. šļupstošās balstiņās kaut ko ambiciozi vervelēja par elektrības zagšanu no kāpņu telpām, saviem "sakariem", ar kuriem var "šo un to" nokārtot, par to, ka pie Mārītes mazgāties var iet tikai tad, kad viņa ir piedzērusies etc. pats skumjākais, ka šie runātāji bija diezgan labi noauguši, pēc sejas cik var spriest nebūt ne neizskatīgi vīrieši labākajā 30-40 gadu vecumā. what a waste of potential. what a waste of space vienīgais prieks ir veco ļaužu spieķīšu dizains. viena ōmīte uztjūnējusies ar radžotu kūjiņu. radze gan tikai viena - spics asmenītis pašā spieķa galā. droši vien pa ledu baigi ērti iet. lai gan lidmašīnā šaubos, vai tiktu ar tādu iekšā. Kāds cits onka vispār gāja ar tādu krutu spieķi kā terminators. viss no steel ar dekoratīvām atsperēm un tā, ilgi nevarēju iebraukt, kā tad tā, kur LV pendžas pie tik stilīgiem gadžetiem varētu būt tikuši, it's not their style, līdz aptvēru, ka tā nav kūjiņa, bet gan saplīsuša lietussarga rokturis, izmants šādai, lūk, atbalsta funkcijai... link 3 comments|post comment

[Jan. 22nd, 2011|12:28 pm] [Tags | Rīga, ēdiens, ēst ] es esmu sajūsmā. Uz E.Birznieka-Upīša ielas tieši pa vidu, nu, kur Visvalža sākums, ir tāda kioska tipa būdiņa, kuras nosaukums "UNOpizza" un tajā iekšā parasti saimnieko divi vīrieši, izskatās pēc tēva un vecākā dēla. Ejot ar E no trenniņa tumšajos vakaros tā būdiņa vienmēr ir tik mīlīgi izgaismota un garšīgismaržīga. Viņi paši tur uz vietas krāsnī tās picas cep un tik jocīgi pieredzēt vīrieti labākajos gados darbojamies šādā publiskās apkalpošanas formātā un koptā versijā vēl piedevām (nevis, piemēram, krogs "Hanza", kur arī, bet jau vecāki kungi ar alus vēderiem un ūsām ielej mājas vīniņu vai arī piesaka, ka šoreiz jau nu būs par daudz, bet tas tāds kā padomju relikts vairāk, ekzōtikas cienītājiem. Šis atkal tāds kā "ģimenes uzņēmums" vairāk (saukt par "privāto biznesu" būtu kkā pārāk salti). drausmīgi gribētos, lai tā vieta neaizklapējas ciet. varbūt būs jāatsāk ēst picas link 6 comments|post comment

dzīve ir skaista [Jan. 14th, 2011|12:04 am] [Tags | Rīga, aizspogulija, politika, vēsture ] es jums arī pastāstīšu, kā man barikāžu (u.tml.) laikā gāja. ar cīņassparā sakaisušiem vaigiem un no uzmundrinošiem kaujas saucieniem aizsmakušā balsī (kkur tur pa vidam arī, laikam, dekoltē pa franču manierei atnācis vaļā un labajā rokā sarkanbaltsarkanais draudīgi izsliets pret debesīm) vedu vīrus kaujā gluži nē, bet saviem dārziņa biedriem stāstīju, ka "Gorbačovs ir kritis" un neviens mani nesaprata (tāpat kā toreiz, kad teicu, ka līdz debesīm nevar aizsniegties pat tētis, ja viņš pakāpjas uz trepēm, kas uzstutētas uz bērnudārza jumta), attiecīgajā dienā mūsu mājā uzdzīvoja vecāku radi un draugi un pēc tam caur bastejkalnu gāja uz savām mājām daugavas otrā krastā (skat,skat, salūts! pieliec galvu, muļķe, tur šauj!), palika jocīgi bailīgi (tāpat kā toreiz, kad naktī uzrāva augšā, jo dega pretējā māja), kad TV diktore (Puriņa?) ar asarām acīs pārtrauca ziņu raidījumu, sakot, ka omons ir TV ēkā, kāpjot augšā un nav zināms, kas noticis ar kolēģiem pirmajos stāvos; pēc tam ekrānā "sniedziņš". kaukad pa vidu arī izgājiens ar tēvu uz liepu aleju brīvības ielā, ļaudis pie ugunskuriem, tiek dalīta bezmaksas zupa, marles "maskas" katram ķīmiskam gadījumam, pa gaisu lido helikopteris un onkulis, izlieces laukā, kaut ko krieviski bļauj, bet neko nevar saprast. šķērsielā, ciemos pie tēva brāļa (mēs visi dzīvojām vispašākajā centrā), bruņu mašīnas un izskatīgi vīri uniformās, skatījos, kādā krāsā viņiem galvassegas un nevarēju atcerēties kādas krāsas "beretes" bija mūsējiem un kādas - sliktajiem: zaļas, zilas, sarkanas? esam stāvējuši arī Baltijas ceļā, bet par to man tiešu atmiņu nav tajā gadā es sāku mācīties skolā, bet jau latviešu valodā, kā fakultatīvās vecāki izvēlējās angļu un vācu (krievu rakstu valodā vēl joporjām esmu analfabēte:). gaiteņos sēdēja tādi jaunieši, kādus es biju redzējusi tikai dadža karikatūrās - izbalinātos, saplēstos džinsos, uzkasītiem matiem ar krāsainām šķipsnām, meitenes topiņos, bez krūšturiem, ar atsegtiem vēderiem. blakus kvartālā Linga filmēja savu klipu. bija kūl pēc tam, braucot uz Zveidrijas skolu, turieniešu pirmie divi jautājumi trofeju (mūsu) apskates laikā bija: vai pie jums ielās vēl ir tanki? vai jums ir makdonalds? upd. ā, man vēl joporjām ir tāda bildīte "tēvzemes sargs" ar auseklīti u.tml. simboliku, ko nakts pastaigā pie brīvības pienminekļa ar māti un krustmāti 91.g. mums iešķieba kāds vīrs pižikā. pāris nedēļas pēc šī notikuma atklāju, ka tā vis nav vienkārši bildīte, bet gan NOVILCENE! (tas toreiz šķita baigi prodvinuta, nu, ka letiņiem ir savas novilcenes, ne vairs ārzemju ar nesaprotamajiem uzrakstiem) un uzlīmēju uz sava doņčiku albuma aizmugurējā vāka. link 3 comments|post comment

[Jun. 6th, 2010|02:24 am] [Tags | Rīga, ciba, meža zemenītes, muzīka ] es nevaru neiepostot ŠO dziesmu šeit (antons_v no cibas, cheerz!). Bērnības toņi. Rīgas 800 jubileja, kas pagāja ļoti skaisti, labā skatu vietā, nevilšus ar banālu slāvu muzīku ausīs. līdz ar tikko minēto, ŠĪ arī nezkāpēc toreiz bija visām mums drūmi sirdī iekritusi. link 1 comment|post comment

[May. 3rd, 2010|11:51 am] [Tags | Rīga, arch, literatūra, vide ] Opā, Vecrīgā buldozerē nost ēkas Teātra un Vaļņu ielu krustā. jauks stūrītis būs. cerams, ka ne kādam bezgaumīgam klucītim (a ļa Mārstaļu Minsterejas dzīvojamais bloks) vai kārtējam alus dārzam. Varētu ierīkot kādu miniskvēriņu, kur putniem un tūristiem elpu atvilkt, ļoti mīlīgi būtu starp visām tām ielām, ēkām un kafūžiem. Nezinu gan, ko varētu iesākt ar to milzīgo brīvo stūri Kaļķu Kungu krustā. Tas ir tik liels! lai gan varbūt kkāda zema, dekoratīva un ultra dizainīga apbūve būtu ļoti piemīlīga (kad atradīšu TO bildi, parādīšu). Lai gan vismīļākā vieta dārzu un pilsētbuvniecības iedomām man ir Barona/Dzirnavu/Tērbatas/Blaumaņa bloks, tieši pretī bijušajai Jaunajai Akadēmijai. Tur ir totāli nojauktas visas mājas, kā rezultātā regulārajā trasē, pa vidu 6stāvu māju apbūvei ir skaists, klučveidīgs robs. Pēc maniem skaistuma ideāliem tur tā vien prasītos parks. Tāds riktīgs pilsētas 'funkcionālais' parks, kas pakļaujas vietas urbānajai noskaņai (nevis romantizētais rekreācijas Vērmanis vai tml.) to varētu saukt par kubu vai kkā tā. Nenromāli griež tā ģeometrija, regularitāte The Continuity of Parks ( ... tālāk ... ) link 3 comments|post comment

[Apr. 2nd, 2010|12:15 am] [Tags | Rīga, arch, e, ikdiena, just, vienadiena ] Ar E novakarē aizstaigājām līdz bomžu takām pie ūdenstorņiem. Tur, kur dzelzceļa sliedes saiet žāklī. starp to - uzkalniņš. Spārdījām ar E tajā atstātās tukšās boņuka šnabpudeles un vēl visādus atkritumus, skatījāmies kā vilcieni taurēdami brauc šurpu turpu, savdabīgu šarmu visam piešķīra arī graffiti sienas, doma par kapu un cietuma relatīvo tuvumu. Kad saule norietēja pavisam un bomžu straumes lēnām - kā jau katru vakaru - sāka plūst prom no vecpilsētas un centra, mums ar E nācās vien doties prom. pretī ik pa brīdim nāca neliela auguma vīriešu bariņi, sasaukdamies savā starpā neartikulētām skaņām, laternas vēl nebija iedegtas. Nopirkām supermārketā salčukus pa 9 sant. gabalā un nocenotu apelsīnu sulas paku. Nu tā, nesteidzīgajiem tūristiem rādāmā rīgā ir tikai kādi 15-30% no pilsētas, tb., nu, 19.gs. beigās un 20.gs. pirmajā ceturksnī sabūvētie kvartāli. arhitektūra pa lielam. Visa cita dzīve, var gadīties, ir ļoti citādāka. link 12 comments|post comment

grow on you [Mar. 17th, 2010|12:32 am] [Tags | Rīga, e, r ] cilvēkiem nepārbāztā pirmdienas novakarē pārsteidzoši paklausīgo un mīļuma pārpilno E vedu pasērst pie viņa krustmātes un, braucot RS autobusā, pār mani lēnām un gandrīz vai fiziski sajūtami sāka plūst vecā labā Rīga. ceļa gaismas, jumtu kores, bezgaumīgās smaržas un vulgārie cilvēki, visam pāri tas, cik pazīstami satumst agru pavasaru debesis, skatītas Rīgas centrā. ritmiņš link 5 comments|post comment

[Sep. 23rd, 2009|08:05 pm] [Tags | Rīga, just, laime, mīlēt, sirds, skaisti ] Dievagodavārds es saku, man Rīga ir tāda pati kā Parīze. Dzeltenās vakara gaismas, pretī braucošo auto ugunis, rudens lapu rūgtā smarža, (neo)klasicisma arhitektūra, jauniešu bariņi, kas smejas un steidzas, pēdējie drosmīgie sēdētāji āra terasēs, tukšās ielas naktīs. Un kad līst lietus, nāk prātā tie aukstuma un neizgulēta miega pilnie rīti skolā, kad aiz loga vēl tumšs, spīdīgislapjais asfalts, aplipis ar kastaņlapām. un nāk prātā Lielbritānija un rudās meitenes sprogas, kas mitrajā rudens gaisā sapūkojas, šaurie džinsi un augstkakla džemperis, ko Karims Amirs vilka viņai nost, lai mīlētos es neilgojos pēc ārzemēm. Dzīve notiek. Tā ir piesātināta. link 2 comments|post comment

navigation [ viewing | most recent entries ]