| :D |
[Mar. 2nd, 2012|12:32 pm] |
Ja es būtu tāds pavārs kā Mārtiņš Rītiņš, tad mans chef d'oeuvre būtu sakaltušas siermaizītes komplektā ar savītušiem āboliem. Esmu izkopusi šo recepti gandrīz vai līdz pilnībai. Kā dabūt pareizi apkaltušas baltmaizes šķēlītes, tā, lai nevarētu uz tām zobus izlauzt un tā, lai tās arī nebūtu cepeškrāsnī vai kā citādi žāvētas, jo tad mainās garšas īpašības un, lai arī, protams, garšīgi, bet nav tas. pareizi izsilušu un izsvīdušu sieru, kas maliņās jau sācis kļūt paciets. sviests, laikam, ir vienīgais, kam jābūt svaigam un labam. un kādu brītiņu vīst sākuši āboli ir tik patīkami saldi, ananāsāboli ir vislabākā šķirne šim nolūkam. Viss kopā sanāk baigi izsmalcināti, hhh |
|
|
| |
[May. 22nd, 2011|02:32 pm] |
vienīgais sūdīgi ir tas, ka tad, kad ņemies pa virtuvi, totāli pazūd apetīte. un es neesmu no tiem, kas met mutē no rīvēšanas, griešanas vai tml, pārpalikušos krabzuļus. Piedzīvojums sākās ar atcerēšanos, ka nu jau vairākas dienas man nenormāli gribas siera salātus un biešu salātus. Pāris reizes esmu lielveikalos iegrābusies, tamdēļ cītīgi paklausīju iedauzītajam refleksam nekļūt vājai pie gatavās pārtikas vitrīnas, pat ne šo vienu reizīti nē. Pakārdinājos, uzkurinājos un devos uz citiem plauktiem salasīt vajadzīgās sastāvdaļas. Rezultātā man tagad ir toveris ar ķiplokotiem biešu salātiem. un īsteniem ķiplokotiem mājas siera salātiem. kā arī vārīts liellopa gaļas gabals, pliks, bez nekādām garšvielām, nu, varbūt nedaudz ar sāli tikai), abet ieēst vairs neko negribas un nevaras :(
un man jāatzīstas, ka ikdienas gatavošana man nesaista. Patīk reizēm izpildīties virtuvē, kad ir īpaši labs noskaņojums vai vēlme pēc meditatīvi pavadīta laika. bet visādi citādi cenšos, lai ēst gatavošana ir maksimāli operatīva. tāpēc man ļoti patīk gatavoties pie saviem vecākiem. Kamēr mēs iepērkamies veikalā, papā ir jau ielicis vārīties vārāmos produktus un šo to, ar vienu aci lūrot sporta vai ziņu kanālu, paguvis sarīvēt un sagriezt. es visu jaucu kopā un vedu uz uzvarošo finišu. un tad nāk mamā, kura gatavo nekad un neko, nodegustē un pasaka, kur, kas un kādā daudzumā trūkst, varbūt pat pati piemet šķipsniņu vircu, piekuļ kko vairāk vai pašķaida et voila! (trauku mazgāšana gan pēc jūrnieku likuma - kurš pēdējai paēd, mazgā par visiem :D) |
|
|
| |
[Apr. 25th, 2011|10:24 am] |
Tā kā man te pēdējā īsā laikā ļaudis - atkarībā no tuvības pakāpes man - ir norādījuši uz formu palielināšanos dekoltē u.c. zōnās, kā arī nesen te piemērot pavasara mētelīšus tie tā kā šaurāki likās (norakstīju uz to, ka mēru ar jakām un džemperiem apakšā), izmantoju iespēju viesos uzkāpt uz svariem un OMG!!!! O M G es nekad neesmu pastiprināti sekojusi līdzi kilogramiem un gramiem; cipariņi parasti svārstījās amplitūdā starp 55-60 un that's ok with me, abet tagad ir pizģec uz augšu gājis! mī šokā. kā tas var būt? mani ēšanas pardumi, kā arī ikdienas režīmi un rutīnas ir diezgan konstantas... vienīgā atšķirība, ka pēdējo mēnesi pusotru esmu padevusies uz dzeramajiem jogurtiem. Sensen atpakaļ, grūtniecības laikā, kad vasaras karstumā biju uzkritusi uz jogija jogurtiem, mēnesī tiku pie +7kg, gandrīz pusi no mana kopējā grūtniecības svara, atstājot vecmāti šokā. Abet šoreiz es lietoju dzeramo jogurtu, supposedly "diētisku". wtf? Jāpasēž uz diētas? es tādas nekad neesmu praktizējusi un pat nezinu, kā to dara (un nezinu, vai maz gribu veltīt tik lielu sava laika daļu domām par ēdienu un tā uzskaiti)
Tā kā tagad man ir tāds nesaprotams stāvoklis. No vienas puses nav jau nekas pretī pret formām, jāatzīst, šādējādi es pat jūtos patīkamāk un saskanīgāk ar savu miesu, nu, kad ir pupi un ejot var šūpoties gurnos. No otras puses, man apkārt lielākoties ir ļoti ļoti tieviņas meitiņas un sievietītes, pat neticami tievas, līdz ar ko, protams, negribās kļūt par ziloni porcelāna veikalā. :/ |
|
|
| (neirotiskās) mājsaimnieces piezīmes |
[Apr. 21st, 2011|10:08 pm] |
Kopš reizes, kad dabūju ar elektrību pa rokām no virtuves izlietnes krāna, man ir paniskas bailes mazgāt traukus (tb., likt rokas zem tekoša ūdens attiecīgajā izlietnē). Kopš reizes, kad man rokās ne no šā ne no tā sasprāga lielā sulas karafe, man ir paniskas bailes darboties ar stiklu pārmaiņas uz karstām un aukstām virsmām un pannas "sautējamais" vāks ir tieši no stikla. Taču svētku priekšvakarā pārvarēju savas neirozes un tagad vakariņās mums ir kartupeļu rosti un cidōniju dzēriens :) |
|
|
| |
[Apr. 10th, 2011|06:07 pm] |
Šodien maksimā visām kūptinātajām zivīm akcija, pat zutim etc. Laikam utilizācijas termiņš tuvojas beigām, tad nu met pakaļ. Neko, paņēmu sev brokastīm jūras asari. arī jūras kāpostus. pēdējiem sastāvs sekojošs:
jūras kāposti, sīpoli, paprika
rapšu eļļa, sāls, cukurs, sojas mērce, melnie pipari
skābuma regulētājs E260
garšas stipr E621, E627, E631
saharīns E954
konservants E211 (yay!)
džīzas, tie taču ir tikai jūras kāposti! aplej ar eļļu un turi vēsumā. Būs jāiečeko Rimi, kur vismaz var nopirkt bez visām tām sipolu un paprikas piedevām, varbūt tad mazāk stabilizētāju un regulētāju iekšā būs. Diezin kādā gāzes kamerā tā zivs ir kūpināta; to sastāvu droši vien vēl nav nolikums uzrādīt uz etiķetes...
desertā zemeņu-banānu dzeramais jogurts. Garšīgs, tikai sastāvu arī labāk neskatīties. |
|
|
| |
[Mar. 1st, 2011|09:39 pm] |
es esmu kaķa lielā mīla tagad. Atdevu savu karsti kūpināto kalmāru, kuru jams norija, šķiet, vienā piegājienā viss trīcot aiz jūsmas un kāres. Tagad iet pa pēdām jau otro dienu un ir pārliecināts, ka svētīšu viņu vēl. Drošvien jau vajadzēs uzlikt viņu uz kalmāru diētas (vai tie vēl joprojām ir vislētākais produkts zivju nodaļā, vai tomēr arī šis ir gājis uz augšu?).
kalmārs vispār ir viens burvīgs radījums. Izžāvētā veidā 100 gramos iekšā ir 70 obv, 4 ogļhidr. un 0 tauku. Tas pilnīgi it olbaltumvielu diētas dienas norma svara zaudēšanai un musīšu audzēšanai! |
|
|
| |
[Feb. 26th, 2011|12:00 am] |
Ja dienas skaistums ir gaismas refleksi ūdenī (izstiep rokas un gaismas loks ap to ēnu uz baseina grīdas izskatās kā membrāna pirms šūnas dalīšanās, kā to rāda populārzinātniskajās filmās)un feika sajūta par Bounty beach, tad nakts peldēs foršums ir tumšs ūdens un no ļaudīm gandrīz pilnīgi tukšs baseins. Nekādi bābeles toņi vai dreifējošie nīlzirgi, pauzējošie, apdzenošie vai pārāk plaši ķepurojošies peldētāji. viens cilvēks uz 2 vai 3 celiņiem. jokaina, dobja dzirdamība ūdenī, mistiskas smaržas, kas jūtamas tikai peldēšanas laikā, nevis, apstājoties kādā no celiņu galiem. domas par haizivīm un ūdens iemītnieku maņām.
blakus celiņā peld cilvēks, kurš man uzreiz iepatikās, kad 5. klasē atnāca uz mūsu skolu. paralēlklases meitenes interesējās, kas tas tāds, un es teicu, ka viņš ir mans "draugs", lai gan nebijām pārmijuši nevienu vārdu. 8. klasē pirmo reizi bučojāmies. "pa īsto".
Atpazināmies uzreiz, vien es uzvedos, it kā tas uz mani neattiektos (nekad nezinu, kā ir jāreaģē šādās situācijās). Peldēšana visu laiku tika uzsākta vienlaicīgi ar mani. Arī skolā, peldēšanas stundās parasti viņš izaicināja uz sacensību. Ūsā iezagās smīniņš, in living memory of my childhood.
tālākajā programmā:
sandala ziepes, vilkābeles eļļa miesai (kopā kaut kas starp pirti un piparkūkām).
marinētas bietes, seleriju kāti, rupjmaize ar gaļu un kefīrs vēderam. bunakti |
|
|
| |
[Feb. 23rd, 2011|12:49 pm] |
kā to nosaukt - par ēdiena terōru vai kā? izplatīts pie vecākiem ļaudīm, kas uzbāžas ar ēdienu. un nevis vienkārši uzbāžas, bet noteiktu ēdienu, noteiktā formā, noteiktā laikā u.tml. Piemēram, ka ēdiens jāēd silts vai tūdaļ pēc pagatavošanas. un nekādi iebildumi, ka es mīlu remdenus vai aukstus ēdienus un karstus vnk nevaru sevī dabūt iekšā, vai arī, ka neesmu izsalkusi un man nav problēmu uzsildīt savu porciju vēlāk, nedarbojas un tiek uztveri kā nepakļaušanās ar visu no tā izrietošo apvainošanos un psiholoģiskās atriebības/terōra sekām. Piemēram, viens no lielākajiem bērnības skandāliem, kad apšaubīju tēva autoritāti (kas līdz tam bija kaut kas neiedomājams), bija tieši par ceptu olu, kuru viņš nez kāpēc gribēja man pasniegt, uzliktu uz baltmaizes šķēles, un nevis vienkārši baltmaizes šķēles, bet gan apceptas (ciest nevaru uz pannas, sviestā ceptu baltmaizi). šis brīdis iezīmēja sava veida iniciāciju pieaugušo kārtā. bet ar to pārtikas terōrs manā dzīvē nebeidzās. nākas iekļauties ģimenēs un ļaužu lokos ar noteiktiem ēšanas paradumiem, kas ir visai pretēji manai liberālajai pieejai, demonstratīvi sēdēt pie kopgalda un gaidīt, kad atdziest ēdiens, lai parādītu, ka nav starpības, vai tas atdziest katlā vai man priekšā uz galda, vai arī izspiest samocītu smaidu un rīt lejā "pagaršo, pagaršo, bet nu tu pagaršo" kumosiņu u.tml. |
|
|
| |
[Feb. 4th, 2011|06:04 pm] |
nākot ar E no baseina, nekas cits neatlika, kā stāvēt pie Laimas fabrikas un skatīties, kā pa turienes skursteņiem šņākdami nāk laukā balti dūmi ar to specifisko aromātu, kāds nu tam ir. Stāsts par šokoldādes pagatavošanu kaut kā sanāca analōgs un manufaktūru laikmetam vairāk piekrītošs, nekā mūsdienīgs, bet enīvej, ekspromta ekskursijas sakarā nevarēja neieiet Laimas veikaliņā turpat blaku. es kā jau vecākā paaudze izvēlējos tur zefīriņus šokolādē vai hrestomātiskās končenes "roks", visus sasvērtus jau celofāna maisiņos, E, kā jau jaunākajai paaudzei pienākas, izvēlējās kkādu multeņu varoņu "kalendāru" a ļa kā adventes kalendārs, bet dizains iz pod kartūnnetvōrks. nuvot, liels bija mans prieks, atnākot mājās, uzzināt, ka zem Bakugana āriņas iekšiņa tiešām ir šokolādītes ar salaveča, svecīšu un eglīšu reljefu :) beztalikuma saimniecība? |
|
|
| sounds like a plan? |
[Feb. 4th, 2011|02:19 pm] |
boiouboi! Kopš es nedzīvoju vairs lielajos kapos, Piena un Supergetō teritorija pie DzNama man ir kļuvusi sveša, tamdēļ varbūt kādam tas jau irs sen zināms, bet man šodien tas bija viens milzīgs un superpatīkams pārsteigums, ka attiecīgajā teritorijā ir Fontaine Delisnack vaļā! Tur (vismaz Liepājas versijā) ir da bestestākais džankfūds Latvijā evā! |
|
|
| |
[Jan. 30th, 2011|03:30 pm] |
šīsdienas meņū:
400 gr. tunča steika (un jā, svaigs tuncis ir ze bestākais produkts, īsti jēlu ēst man negaršo, bet apcepšanas, drīzāk gan apraušanas uz nokaitētas pannas, process aizņem sekundes un voila!)
2kg pomelō
1,5l Brožomi (zinuzinu teicienu par b.)
ganjauka vakarā noraušos arī ar kādu šokolādes tāfeli, bet, nu, veikalā noturējos un nenopirku :D
upd. Imunella dzeramais jogurts 1l + kārums saldā krējuma šokolādes krems, tomēr aizgāju uz veikalu un to pēdējo nopirku |
|
|
| |
[Jan. 22nd, 2011|12:28 pm] |
es esmu sajūsmā. Uz E.Birznieka-Upīša ielas tieši pa vidu, nu, kur Visvalža sākums, ir tāda kioska tipa būdiņa, kuras nosaukums "UNOpizza" un tajā iekšā parasti saimnieko divi vīrieši, izskatās pēc tēva un vecākā dēla. Ejot ar E no trenniņa tumšajos vakaros tā būdiņa vienmēr ir tik mīlīgi izgaismota un garšīgismaržīga. Viņi paši tur uz vietas krāsnī tās picas cep un tik jocīgi pieredzēt vīrieti labākajos gados darbojamies šādā publiskās apkalpošanas formātā un koptā versijā vēl piedevām (nevis, piemēram, krogs "Hanza", kur arī, bet jau vecāki kungi ar alus vēderiem un ūsām ielej mājas vīniņu vai arī piesaka, ka šoreiz jau nu būs par daudz, bet tas tāds kā padomju relikts vairāk, ekzōtikas cienītājiem. Šis atkal tāds kā "ģimenes uzņēmums" vairāk (saukt par "privāto biznesu" būtu kkā pārāk salti). drausmīgi gribētos, lai tā vieta neaizklapējas ciet. varbūt būs jāatsāk ēst picas |
|
|
| |
[Dec. 15th, 2010|10:58 pm] |
es te lasu visādas receptes un man nāk tādi kā nedaudz pāķa smiekli tad, kad tam jāsaskaras ar pilsētnieku smalkumu pāķu darbos.
piemēram, baigā tur amīšu cutting-edge desertu šefa komentārs par sastāvdaļām:
"The wild strawberries of France, or fraises du bois, bear no resemblance to our cultivated strawberries. Fraises du bois are tiny and incredibly, intensely sweet. If you don´t have your own patch of wild strawberries, choose the finest cultivated strawberries you can find at the market"" jā, jā, market, atbrauciet sezōnā uz LV un no katra bomža, kam nav citu ienākumu avotu, varēsiet nopirkt ķoci ar fraises du bois :D
vai arī šitas:
"The mixture was prodded through until the casings were stretched into sausages about the size of kielbasa." Emmm, es saprotu, ka frančus mīlošajai amerikāņu kulināru saimei kalbasa šķiet kaut kas gana eksōtisks, lai to nesauktu vienkārši par "sausage", bet to, ka sosidžam ir kāds noteikts kielbasa (khem) izmērs, to gan es nezināju..
nu, un tā tālāk |
|
|
| |
[Nov. 10th, 2010|09:12 pm] |
šovakar beidzot pati sev gatavoju ēst un sagatavoju tieši precīzi tā, kā man vislabāk garšo - bez nekādām garšvielām (pat sāls nē). Uz karstas pannas atkausēju gardumgardu supergetō zivi un blakus katliņā atsautēju sasaldētas pākšu pupiņas. Desertā - ūdens (labākais dzērniens ever!!!!)
Nav jau tā, ka man negaršotu vircoti ēdieni un arī pret asiem nav pretenziju (lai gan no asiem pieēsties grūtāk), vispār ēst man patīk un tīk, kad garšas pārsteidz (labā nozīmē). Taču viegli apcepināti vai apsutināti produkti paši ar savu garšu ir paši labākie (vēlams arī nesajaukti savā starpā, bet, nu, eto uže izvarščēņije)! |
|
|
| sense of proportion |
[Nov. 10th, 2010|05:38 pm] |
Es domāju, ka LV problēma ir tā, ka vienka kafejnīca, kas pārmaiņas pēc izskatās cilvēcīgi, tiek pasludināta gandrīz vai par elegances etalōnu, restorāni, kas pārmaiņas pēc pasniedz normālu ēdienu (par high-end izcilību varētu strīdēties), tiek promotēti kā Latvijas ekselentākās ēstuves, uzņēmumi, kas pārmaiņas pēc taisa normālas lietiņas, tiek tiražēti priekšā un pakaļā kā nez kādi ultraprogresīvie veiksmes stāsti. u.t.t., u.tjp. Lai gan pa lielam nekas īpašs tas nav. Pareizāk sakot - nekam īpašam tam nevajadzētu būt. Nonākot jebkurā civilizētā valstī var redzēt, ka tādi emīli gustavi, stenderi, kafejnīcas-lasītavas u.tml. ir parasta ikdienišķa ierindas normalitāte, kurpretī LV ikkatra šāda aktivitāte, kas tapusi ar nedaudz lielāku personiskās iesaistītības un atbildības piešprici naudas taisīšanas darbībai, nez kāpēc kļūst par preses karsto topiku, visādu apbalvojumu un zelta pedāļu šortlisti etc. Protams, uz to linoleja-plastmasas-"izpārdošana" fōna varbūt arī ir kur aci piesiet, bet, publiskot to kā kko superīpašu un superglaunu jebkur ārpus LV tā kā nedaudz neērti paliek, jo pa lielam nekāda baigā medžika jau tur nav.
es nezinu, kā to sauc, par 'pārspīlēšanu', sūdīgu mēroga izjūtu vai? ne tikai pozitīvajā virzienā, bet arī negatīvajā - kad lietām, kuras būtu jāliek mierā, lai vēl - pēc tautas dziesmas vārdiem - paaugas, pirms otrreiz ciemā ar gredzentiņu lūkoties braukt, letiņi norej un nobradā, lai nekas tur vēl 100 gadus nafig neaugtu. |
|
|
| nedēļas nogales meņjū |
[Oct. 10th, 2010|08:54 pm] |
2 melnie snikeri (supergetō tie maksā 18 sant.!!!)
1 poļaku kokosriekstu, tipa, "šokolāde"
1 Piena ceļš
1 pakiņa Haribo sintētisko zemeņu mīkstkončeņu
1 iepakojums saldā krējuma krema (vaniļas, jo šokolādes nebija)
1 pakiņa žāvētiem kalmāriem
1 bundžiņa mencu aknu
1 paprāvs gabals jūras asara
1 pakiņa kartupeļu čipšu (salmiņi, vienīgie kas vismaz pēc kartupeļu miltiem garšo, nevis pēc kkā, kam vispār ar kartupeļiem nekāda sakara nav)
1 0,5l kōla
1 0,3l tarhūns
1 2l tarhūns
Mani nedrīkst atstāt vienu mājās!!! (un es nedrīkstu atrast naudu)
un vēl es tūdaļ ieslēgšu TV un skatīšos to jūras vilku filmu, kurā esot vīri negaisā uz kuģa un brāļi un liktenīgā love, protams, baltās zīda zeķēs ar lentīti virs ceļa. |
|
|
| |
[Aug. 19th, 2010|06:32 pm] |
"Liela peļķe!" E nobļāvās ar tādu jūsmīgu maigumu balsī, kāds parādās tikai tādos vārdos kā 'mamma' un 'šokolāde'.
toties man ir uznācis rijamais laiks. Sasvēra, samērija mani, pateica, ka man ir jātiek no 5kg nost līdz sava organisma optimālajam dzīvsvaram, jo liekā masa traucējot nabaga orgānismam dzīvot. es neticu visām tām muļķībām, bet teicu labi un sekoju norādēm, kā rezultātā pēc mēneša esmu tādā stāvoklī, ka man vnk nenormāli gribas rīt un es ar apskaužamu biežumu noraujos un tas, ko dēvē par 'riepiņu' kļūst uzskatāmi cienīgāka. it kā jau po*, vienīgais, vajadzēs iegādāties eleganti plandošas drēbes un pātraukt satikties ar cilvēkiem, vieglākiem par 55kg publiskās vietās :DDD |
|
|
| |
[Jun. 19th, 2010|11:33 pm] |
Vakariņās pārvārīts cīsiņš ar ketčupu. krāna ūdens. Feinster Haselnuss Nugat viss iepakojums.
Bērni ir brīnišķīgi ar to, ka nespēj noslēpt savu prieku, aizrautību, laimi, tā spoguļojas viņiem sejā. Un Timofejeva dzejoļus noriju ātri, rindas lasot krustām šķērsām, lecot pāri trijām un četrām, veseliem dzjoļiem, brīnoties un nespējot noticēt, ka var tik tiešām izbadēties pēc labas dzejas, ka jārij tā gabaliem. Vēl jau atgriezīšos, tā smalki, pa rindiņai, pa zilbei. |
|
|
| |
[Feb. 13th, 2010|06:07 pm] |
negatīvais aspekts ir tāds, ka angļu valodā - kas kādreiz bija spīdoša - tagad runāju tāpat kā 8.klasē vācu valodā. Godīgi sakot man pat ir radušās psiholoģiskas problēmas izteikties angliski. jo pilnīgi, pilnīgi, pilnīgi viss gramatiskais un vārdkrājuma garnieris ir zudis, atstājot vien primitīvu sarunvalodas karkasiņu. lasīšana pie sevis un mēles trenniņš komunikācijā tikai reizi, divas gadā (watafak un fakinšit neskaitās, jo ir tiek intensitātē dalīti arī ar vpizdubļaģ etc.) ir darījuši savu :(
pozitīvais aspekts ir tāds, ka - ja būtu tāda iespēja - es ļoti diezgan operatīvi varētu apgūt zviedru valodas pamatus. otrs pozitīvais aspekts ir stock sab.transp., kurā jau esmu paguvusi gan iestrēgt elektrības padeves pārtaukumā, gan sākt degt ceļa laikā, nemaz jau nerunājot par kavēšanu, sastrēgumiem un atceltajiem reisiem, kā arī bomžiem, narkomāniem un orientālajiem urlām, kas mētājas te stacijās apkārt.
trešais pozitīvais aspekts ir tas, ka dzīves vieta man ir forša. tik lielā platībā man vēl nav bijis tiesību brīvi izpildīties.
Ceturtais un pēdējais pozitīvais aspekts ir tāds, ka džozī tiešām bija taisnība - TV programma te ir brīnišķīga. Vakarā piecos kanālos tiek gatavots ēst, no rīta piecos kanālos rāda tievēšanas un vingrošanas programmas. es nevaru vakaros aiziet gulēt un pa dienu tikt no mājas ārā, jo tiek rādīti visvisādi interesanti seriāli un šovi. Mans mīļākais, protams, ir ēšanas raidījums, kuru vada divas resnas, vecas, neglītās drēbēs ģērbtas britu dāmas, izcili nemājīgā vidē (viss tumšs un var just, ka filmēts studijā - ikkatrai darbībai ir nenormāla atbalss). Viņas nav daiļrunīgas, taču viena smejas kā ķēve un otra - kā rejošs suns un abas zemās, aizsmakušās balsīs ik pa brīdim pārtrauc klusumu ar kādu kulināru jociņu tipiskā britiskā melnā humora gaumē (piemēram par pupu formas kūciņām uz "dārgā, vai šis šķīvis nav pārāk šķebinoši rozā? - nē, dārgā, būs pašā laikā" šķīvja, kas tiek pasniegtas izmeklētai advokātu publikai karaliskos apartamentos, no kuriem viņas vecu, resnu kundžu gāzelējošajā gaitā izdodas laukā, lai sēdētu parkā un apdirstu ēdošos kjaunkundziņus mellajos uzvalkos, paralēli kāsejot kā to dara sūri smēķētāji un iemalkojot no pasākuma iznesto vināru). Pilnīgi nopietni! |
|
|
| |
[Dec. 17th, 2009|10:44 am] |
līdzīgi kā te vieniem, kas savu mazāko bērnu atstāja relatīvi lielāko bernu (meitu) uzraudzībā, kas rezultējās tajā, ka, tiklīdz mazais puika iemācījās runāt, pirmais, ko viņš esot teicis: "pateikšu mammai" (jo māsas viņu 'lietojušas' kā rotaļu lelli, tikai dzīvu..), tad E viens no pirmajiem garajiem teikumiem bija, ka viņam negaršo mammas gatavotais ēdiens. Nuvo, tagad vismaz zināšu. Jo visus šo nto mēnešus viņš tiešām kūtri ēda, kamēr rūpnieciski sagatavotā pārtika vai ōmes un ōpja mājās pieejamā (ļoti vircotā un sālītā) gaan gāja iekšā uz urrā.
tamdēļ man ir īpašs prieks un pagodinājums, ka manu vārīto skābkāpostu zupu E brangi noēdās vakar pirms gulētiešanas; kā arī tā bija pirmais, ko paprasīja šodien no rīta. lepnumā izriežu savu krūti un izplešu astes spalvas vēdeklī |
|
|