|
May. 22nd, 2011|02:32 pm |
vienīgais sūdīgi ir tas, ka tad, kad ņemies pa virtuvi, totāli pazūd apetīte. un es neesmu no tiem, kas met mutē no rīvēšanas, griešanas vai tml, pārpalikušos krabzuļus. Piedzīvojums sākās ar atcerēšanos, ka nu jau vairākas dienas man nenormāli gribas siera salātus un biešu salātus. Pāris reizes esmu lielveikalos iegrābusies, tamdēļ cītīgi paklausīju iedauzītajam refleksam nekļūt vājai pie gatavās pārtikas vitrīnas, pat ne šo vienu reizīti nē. Pakārdinājos, uzkurinājos un devos uz citiem plauktiem salasīt vajadzīgās sastāvdaļas. Rezultātā man tagad ir toveris ar ķiplokotiem biešu salātiem. un īsteniem ķiplokotiem mājas siera salātiem. kā arī vārīts liellopa gaļas gabals, pliks, bez nekādām garšvielām, nu, varbūt nedaudz ar sāli tikai), abet ieēst vairs neko negribas un nevaras :(
un man jāatzīstas, ka ikdienas gatavošana man nesaista. Patīk reizēm izpildīties virtuvē, kad ir īpaši labs noskaņojums vai vēlme pēc meditatīvi pavadīta laika. bet visādi citādi cenšos, lai ēst gatavošana ir maksimāli operatīva. tāpēc man ļoti patīk gatavoties pie saviem vecākiem. Kamēr mēs iepērkamies veikalā, papā ir jau ielicis vārīties vārāmos produktus un šo to, ar vienu aci lūrot sporta vai ziņu kanālu, paguvis sarīvēt un sagriezt. es visu jaucu kopā un vedu uz uzvarošo finišu. un tad nāk mamā, kura gatavo nekad un neko, nodegustē un pasaka, kur, kas un kādā daudzumā trūkst, varbūt pat pati piemet šķipsniņu vircu, piekuļ kko vairāk vai pašķaida et voila! (trauku mazgāšana gan pēc jūrnieku likuma - kurš pēdējai paēd, mazgā par visiem :D) |
|