| jā, man nebija lauku. |
[Oct. 22nd, 2015|04:22 pm] |
Ha! izrādās tas ir E.Šēnbergs, kas ar savu arhitektūras zīmodziņu ir saspaidījis manu bērnību. Ir tādas pāris ēkas/interjeri/vides, kuras es - vecumā līdz 6 gadiem - piefiksēju kā tādas, kurās man patīk vairāk uzturēties, nekā citās un kuras var skatīties ilgilgi un justies ieinteresēts. Piemēram, aptieka nr.4 Brīvības-Ģertrūdes krustā, atraciju klubs Jūrmalā (no ārpuses izmēriņi, baseiniņš, stikls un skārds; iekšpusi sitmannost neatminu!), 7videne (interjera detaļas un aktu zāle plānojums gan tikai..).
Tik kruta vispār, ka ikdienā varēja dzīvoties pa jēdzīgu arhitektu un mākslinieku radītām vidēm. Tātad, no padomju bērnības visizteiksmīgāko iespaidu uz mani atstāja:
( ... tālāk ... ) |
|
|
| |
[Jan. 10th, 2014|01:12 am] |
E macas patstavigi rakstit. "adud bumu", piemeram, un "ijeja aisliekta"
upd.: teicejs komiksa augsmala: "bt usureja krokdili un valva dvas us kalnim", talak runa jau pats krokodils: "usuara! Es usvareju tk vigli"
visu citu nesaprotu, bus japrasa E, vai maz pats var izburtot,ko sarakstijis..
upd.2: Bet, vai jūs saprotat, ka šito es lasu un reportēju slepeni? Jo man tika stingri noliegts skatīties, ko viņš ir sazīmējis un sarakstījis. No rīta uz cīši aizvērta kōmiksa bija pat uzlikta zīmīte 'mama asliekts' ar dusmīgu sivēnģīmi virsū. vēl pa kluso es ēdu viņa saldumus. thhh |
|
|
| ģimenes ainiņas |
[Jul. 16th, 2013|12:57 am] |
Lai arī stratēģiskais plāns bija sagaidīt E vismaz sesto vasaru, taču diena bija tik jauka un E pilnīga saulīte, ka nekas cits neatlika, kā sākt ievadīt viņu klaiņošanas mākslā jau tagad. Mazpilsonis braši (un jāatzīst, aizrautības un piedalīšanās spara pilns) nogāja visus 8 km no Vecrīgas līdz Deglava ielas aplim. Pa ceļam, protams, vācām musaru - E kontā 55 skārdenes; es atpaliku ar 54. Ostījām puķes autostāvvietas apstādījumos, iedvesmojoties no iepriekšējās dienas Dabas muzeja apmeklējuma (muzeji vēl jorpojām ir lētākā izklaides iespēja cilvēkiem ar maziem bērniem), kur interaktīvajā darbnīcā atklājās, ka nav nemaz tik pašsaprotamas smaržas, ja acu priekšā bilde cita. Iedvesmojoties no Loka un tā paša dabas muzeja, ievācām arī šādas tādas puķes herbārijam; baidījāmies pie bomžu krūmiņiem un sagaidījām laternu iedegšanos, guļot Rimi bāzes gazōnā. Pēc tam vēl pagulējām pļaviņā, skatoties ne īpaši redzamās zvaigznes un E stāstīja man par to, kā varot dabūt nāvi. viņa monologu smieklīgā kārtā pārtrauca psaiho.lv busiņa ieraudzīšana pie pamales ar tam uz jumta piesieto manekenu... vobščem starts labs, esmu lepnais vecāks, jo izskatās, ka manu prasmju un zināšanu sēkla ir radusi auglīgu augsni tajā nākamajā paaudzē [thhh, lol] |
|
|
| bet visādi citādi отхеппибёзделйи dzimmeni ka nemetas. |
[Apr. 14th, 2013|08:55 pm] |
tā silti salkanā smaka, kas nāca no blakus dzīvokļa, par kuru es teicu, ka visdrīzākais tur dzīvojošais vecītis ir nobeidzies un tā ir viņa līķa smaka (jo bērnībā putekļsūcējā bija ielīdusi pele, kas tur bija nobeigusies un par to uzzinājām tikai pēc tam, kad kādu laiku dzīvokļa tepiķi tik sūkti ar aizdomīgi salkanu gaisu pūtošu aparātu), izrādījās taisnība. Vispār tas nebija joks, bet blakus dzīvojošie ļaudis, kuri mēdz laiku īsināt, skatoties kriminal inform u.tml., nomīza krāmēties un teica hahaha, tev nu gan humōrizjūta. Bet vispār žēl. foršs onka bija. no tās dimensijas, kur viss mūžs pagājis neesot latvietim un ceļot komunismu te, kaut kādā megafabrikā, tehniskā rokdarbā un pēc tam dzīvojot brīvā demokrātiskā iekārtā - vecam un vientuļam. visu laiku nāca jautāt palīdzību rīcībā ar mobļu, visu laiku vienu un to pašu, tik ilgi, ka kaimiņi pārstāja vērt viņam vaļā. Pēc tam kaimiņi pārstāja vispār atrasties kkur tuvumā, jo onkas skats kļuva aizvien stiklaināks, apģērbs aizvien pidžamaināks, zods neskūtāks, runas vienveidīgākas un nesaprotamākas. pa vidam kaut kādi draugi uzradās. "draugi". un uzradās tikai uz pensijas saņemšanas dienām. nez, varbūt draugi bija pirms tiem kaimiņiem vai jau pēc. jebkurā gadījumā, man viņš patika un es līdzēju viņam vienmēr vienu un to pašu atrast tajā nolādētajā telefōnā. un viņš vienmēr par E apjautājās, katrreiz kaut ko tajā slāvu pareizticīgo manierē labu novēlēja, satraucās, vai viņa teļļuks aiz sienas netraucē. jo 'pa lielam' man viņš ļoti patika un patika, ka tāds laikmeta vīrs nosacīti, bet tomēr skaitās kaimiņš. jā, nedaudz biedējoši kļuva tajā "draugu" un stiklaino acu periodā. Skumji pat vairāk nekā biedējoši; redzēt, kā cilvēks iet postā. bet, ko var darīt, ja es neesmu proper full-time kaimiņiene. un tagad tā. esmu nedaudz dusmīga, ka citi kaimiņi tā. ka nepazvanīja un neatlauza durvis. ka neatvēra durvis, kad viņš atkal stāvēja ar to savu mobļu, it kā meitai zvanīt gribēdams.
Būs laikam jāpapūlas uzzināt, kur apglabāts.
pēc tam teļļukā rādīja, kā lielie ziloņi apglabā savus mazos, mirušos zilonīšus. tādā bedrītē un aizrok ciet. ar tādām milzīgām strupām pēdām putina savannas simltis pāri. skumjums |
|
|
| |
[Apr. 22nd, 2012|10:17 pm] |
man ļoti patīk, ka šīs valsts galvaspilsētā 7dienās ielas tukšas kā izslaucītas. īpaši pēc lietus. īpaši novakarē. fantastisks laiks. Abi ar E dejojām reivu uz tilta, zem kura gāja 64 cisternu kravas vilciens. tā šoferis mums uztaurēja un pamāja ar roku, pirms sejā iesitās silts gaiss, smiltis un naftas produktu smārds, sastāvam paejot zem tilta. lēkšojām galopā un jūrnieku gaitā visu atlikušo ceļu līdz bodei un atpakaļ vilkāmies noguruši jau pa lietu, svētlaimīgi ēdot saldējumu "eskimō".
galvā atkal skan |
|
|
| spītnieces |
[Apr. 21st, 2012|12:02 am] |
brīdī, kad uz skatuves tika izspēlēts, kā nobriedis vīrietis ir apkurījis ar zaļumiem 14 gadīgu radagabala meitu un grasās to padrātēt, ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) marija pagriezās pret mani, pajautāja "vai jūti, kā visi sakoncentrējušies, neviens neklepo" un mēs nekavējoties, reizē sākām klepot.
u.t.t., u.t.jp. Dažreiz man šķiet, ka tas, ka mums ļoti neizdodas satiksme ar pretējo dzimumu, ir tamdēļ, ka brīžos, kad būtu jāļauj spriegumam augt un nonākt līdz kulminācijai, mēs 'klepojam' demonstratīvi un nevietā. vsju maļinu norauj, tā teikt. hhh |
|
|
| Sehnsucht |
[Feb. 7th, 2012|07:57 pm] |
veca mīla nerūs, vai zinies. Rammstein, tā ir bērnība (šķiet, jau kādreiz kkur cibā eksplicēju par 90' gadu pirmo pusi un vidu, kur pamatskolas biedrenes vecāki no Berlīnes veda iekšā postpadomju teritorijā visādas Vakareiropas brīvulības tikumos un priekšmetos). Skaidrs, ka viņu mūzika, īpaši jau pēdējā laika, ir ļoti skumja un paši protagonisti arī jaunāki nekļūst, tā teikt, pat Hitlera izvestā selekcija tur nelīdz. Taču tas tāpat kā ar labu laulību - novecojot kopā gan tās grumbas ir tikpat mīļas, kā jaunības gludais vaigs, gan arī joki vēl joprojām smieklīgi, un arī te, klausoties rammstein, štrunts par pēdējo labo vai nelabo singlu, tā vietā prātā nāk visi tie biedri un biedrenes, ar ko bērnišķīgā pāli saspārdīt cigarešu automātu, kas doičmarkas ņem, bet pīpes pretī nē, salt un miegoties autobusa pieturā kaut kur vācijas švarcvaldē, pa vidam starp maziem, mīļiem strādīgu mietpilsoņu miestiņiem. priekos un bēdās, tā teikt :D
klik
un, kad Tils dziedāja Heirate mich, mēs kliedzām nevis to, ko prasa lirikas, bet gan sirsnīgu 'Ja, Ja, Ja'! :D |
|
|
| |
[May. 22nd, 2011|02:32 pm] |
vienīgais sūdīgi ir tas, ka tad, kad ņemies pa virtuvi, totāli pazūd apetīte. un es neesmu no tiem, kas met mutē no rīvēšanas, griešanas vai tml, pārpalikušos krabzuļus. Piedzīvojums sākās ar atcerēšanos, ka nu jau vairākas dienas man nenormāli gribas siera salātus un biešu salātus. Pāris reizes esmu lielveikalos iegrābusies, tamdēļ cītīgi paklausīju iedauzītajam refleksam nekļūt vājai pie gatavās pārtikas vitrīnas, pat ne šo vienu reizīti nē. Pakārdinājos, uzkurinājos un devos uz citiem plauktiem salasīt vajadzīgās sastāvdaļas. Rezultātā man tagad ir toveris ar ķiplokotiem biešu salātiem. un īsteniem ķiplokotiem mājas siera salātiem. kā arī vārīts liellopa gaļas gabals, pliks, bez nekādām garšvielām, nu, varbūt nedaudz ar sāli tikai), abet ieēst vairs neko negribas un nevaras :(
un man jāatzīstas, ka ikdienas gatavošana man nesaista. Patīk reizēm izpildīties virtuvē, kad ir īpaši labs noskaņojums vai vēlme pēc meditatīvi pavadīta laika. bet visādi citādi cenšos, lai ēst gatavošana ir maksimāli operatīva. tāpēc man ļoti patīk gatavoties pie saviem vecākiem. Kamēr mēs iepērkamies veikalā, papā ir jau ielicis vārīties vārāmos produktus un šo to, ar vienu aci lūrot sporta vai ziņu kanālu, paguvis sarīvēt un sagriezt. es visu jaucu kopā un vedu uz uzvarošo finišu. un tad nāk mamā, kura gatavo nekad un neko, nodegustē un pasaka, kur, kas un kādā daudzumā trūkst, varbūt pat pati piemet šķipsniņu vircu, piekuļ kko vairāk vai pašķaida et voila! (trauku mazgāšana gan pēc jūrnieku likuma - kurš pēdējai paēd, mazgā par visiem :D) |
|
|
| |
[May. 22nd, 2011|02:19 pm] |
izārdījāmies pamatīgi. Tā kā e jūtas liels un grib spēlēties ar 5gadīgajiem puišiem, nevis sava vecuma bērniem, taču ir pārāk mazs, lai spētu saprast vai turēt līdzi, tad - lai viņu neatmestu spēles bremzēšanas dēļ, nācās taisīt subversīvu aktu un vienā brīdī pārsteigt mazo varoņu (kuri, savā starpā satiekoties, sveicinās ar "čau, vecīt!") komandu ar spontānu pieteikumu, ka es arī nāku spēlēt un esmu voda, BEWAAAAREEE!. salkas, protams. Viss pasākums uzreiz ieguva apgriezienus, bērniem vairs nebija laika vērtēt, kurš cik aktīvi vai neaktīvi kontibutē spēlei, jo ir viens te šausmīgais, kas ar palēcienu var azķert aiz kājas, pat ja esi uzrāpies visaugstākajā bērnu pilsētiņas vietā. Sīkie rēc un mūk un uzprasās un ķer un izaicinās un mēs ņigu ņagu pa bērnu pilsētiņu augšā lejā. un tagad man šķiet, ka bērniem ir labāka vielmaiņa (un labāka fiziskā forma), nevis tāpēc, ka viņi ir bērni, bet gan tāpēc, ka fiziskā slodze viņu aktivitātēm ir pamatīga! Pietupieni, izklupieni, sprinti, pievilkšanās, rokas pa gaisu, kājas pa gaisu, ja arī pieagušie šitā ikdienā varētu kustēties (nevis kājas soļot un rokas cilāt maksimums elkoņu augstumā), tad vielmaiņa un visas no tā izrietošās ķermeniskās sekas arī būtu gana iespaidīgas. pāris minūtes un man jau mēle pār pleciem :DDD |
|
|
| |
[May. 22nd, 2011|01:54 pm] |
ir tādas dienas, kad bērni jau kopš paša pamošanās brīža ir vienkārši Ōmeni. čīkstīgi, ņerkstīgi, neapmierināti un visādi citādi neizturami un vienīgais, ko tur var darīt ir vai nu likt gulēt un cerēt, ka pēc otrreizējas pamošanās kas būs mainījies vai vnk apbruņoties ar pacietību un gaidīt nākamo dienu.
Jo pretī šādām ir arī dienas, kad bērns ir pilnīga un absolūta saulīte. priecīgs, laimīgs, apmierināts ar visu, ik pa brīdim nostājas tev priekšā, izstiepj rokas augšup un lūdzoši raugās tikt apmīļots, paņemt tādu opā un viņš krīt ap kaklu un ar kājām ap vidu kā maziņš pērtiķēns un iekužinās uz pleca, aiz mīlas aš nožņaugdams nost. Prieks un smiekli, protams, piemetas arī lielais stāstāmais un runāšana neskan vis kā runa, bet gan kā pārlaimīga čivināšana. Šādās, lūk, dienās, kad bērns dipinādams skraida pa māju, savas mazās kājeles un pēcpusi zeķbiksēs ieģērbis, spolēdams uz pagriezieniem, ir mīlas un laimes pilns, ir the ultimate laimes pieredze, kuru nevar salīdzināt ne ar ko citu un pieredzēt nekā citādāk
ne pārāk atbilstošs, bet tomēr muzikāls noformējums |
|
|
| |
[Feb. 26th, 2011|12:00 am] |
Ja dienas skaistums ir gaismas refleksi ūdenī (izstiep rokas un gaismas loks ap to ēnu uz baseina grīdas izskatās kā membrāna pirms šūnas dalīšanās, kā to rāda populārzinātniskajās filmās)un feika sajūta par Bounty beach, tad nakts peldēs foršums ir tumšs ūdens un no ļaudīm gandrīz pilnīgi tukšs baseins. Nekādi bābeles toņi vai dreifējošie nīlzirgi, pauzējošie, apdzenošie vai pārāk plaši ķepurojošies peldētāji. viens cilvēks uz 2 vai 3 celiņiem. jokaina, dobja dzirdamība ūdenī, mistiskas smaržas, kas jūtamas tikai peldēšanas laikā, nevis, apstājoties kādā no celiņu galiem. domas par haizivīm un ūdens iemītnieku maņām.
blakus celiņā peld cilvēks, kurš man uzreiz iepatikās, kad 5. klasē atnāca uz mūsu skolu. paralēlklases meitenes interesējās, kas tas tāds, un es teicu, ka viņš ir mans "draugs", lai gan nebijām pārmijuši nevienu vārdu. 8. klasē pirmo reizi bučojāmies. "pa īsto".
Atpazināmies uzreiz, vien es uzvedos, it kā tas uz mani neattiektos (nekad nezinu, kā ir jāreaģē šādās situācijās). Peldēšana visu laiku tika uzsākta vienlaicīgi ar mani. Arī skolā, peldēšanas stundās parasti viņš izaicināja uz sacensību. Ūsā iezagās smīniņš, in living memory of my childhood.
tālākajā programmā:
sandala ziepes, vilkābeles eļļa miesai (kopā kaut kas starp pirti un piparkūkām).
marinētas bietes, seleriju kāti, rupjmaize ar gaļu un kefīrs vēderam. bunakti |
|
|
| |
[Jun. 6th, 2010|02:24 am] |
es nevaru neiepostot ŠO dziesmu šeit (antons_v no cibas, cheerz!). Bērnības toņi. Rīgas 800 jubileja, kas pagāja ļoti skaisti, labā skatu vietā, nevilšus ar banālu slāvu muzīku ausīs. līdz ar tikko minēto, ŠĪ arī nezkāpēc toreiz bija visām mums drūmi sirdī iekritusi. |
|
|
| sveiciens tiem, kas sapratīs, ka tiek sveikti :) |
[Mar. 15th, 2010|01:40 am] |
ziloņu sēta naktīs, Ilgonis un citi bērnības toņi: 1 un 2 |
|
|
| diskocūkas |
[Oct. 11th, 2009|04:00 pm] |
trešā stava atpūtas telpā ir milzīgs terārijs ar dzīvu ķirzaku. barokāli zeltīti bērnu šūpulīši ar maigi rozā oderējumu, istabā grezniem ziediem izrakstītas segas ar mākslīgās tīģerādas maliņām, ziemeļāfrikas flīzītes un zeltīti spoguļi vannas istabā. talpas var īrēt arī uz stundām. lobijā smēķēt. Viesi runā franciski, vāciski, teizemiskieksotiski un latviskikrieviski, topā ir šņabis 5litrīgajās dzeramā ūdens pudelēs.
Ēdām džankfūdu brīnišķā vietā, smokošā no taukainiem tvaika mutuļiem, bālu gaismu, kas izgaismo nogurušo pavārīšu neveselīgo sejas ādu un slikti krāsotos matus. fōnā skaistas dziesmas, pēc tam arī bobs dilans un toms veitss. Ārpusē vīriņš Supermena trikō, pasitis saksofonu padusē, tiesāja nost milzu burgeru.
tad viskijs visādos formātos, pliks, jaukts, sildīts.
man bija t-krekls ar milzīgu caurumu padusē un ar ceļos nokritušu skeletu uz krūtīm, kas kaut ko īd par atombumbām un to, ka viņam vajagot vēl.
pēc tam skatījāmies kā meitenes rāda plikus pupus, karājoties pie stieņa milzīgā būrī. citā būrī vīri tirgo vēl alko un vēl džankfūdu. citos krogos mūs nelaiž iekšā, jo nav apliecības. neviens netic mūsu patiesībai un daļa ir spiestas pieņemt ticamo ID ar izcelsmes vietu Aizputē ("noteikti ne Rīga") un statusu: 1.kursa studentes ("noteikti ne 2.").
spļaujam sēmenes no baznīcas torņa, iestrēgstam vertigo, mostamies pēc diendusas 22:00, ilgi un kļūdaini risinām slēpņošanas mīklas.
Mēs brīvdieņojamies britu-stag-party stail (tiesa, iztrūkstot dažiem būtiskiem britu oriģinālscenārija elementiem). uz atvadām heroes, pie kura notiesājām savus brokastu sīpolgredzenus ķiploku mērcē, saņemtus no infantila paskata paveca pārdevēja, kas nespēj atcerēties lietas ilgāk par 10 sekundēm. rīta pīpīte, nīki pamētājām lidojošo šķīvīti Bristoles cienīgu doku fōnā un dodamies ceļā.
(klasiska mūzika un dorians grejs un divarpus stundu laikā esam mājās) |
|
|
| DANI CALIFORNIA |
[Sep. 7th, 2009|12:28 pm] |
šodien ir pirmdiena, jā? pirmā darba diena?
Cik labi, ka visi mūsu apkārtējie birojos strādājošie, piekdienu naktīs essential tusējošie kaimiņi ir jau sen kā darbā. Mēs te beidzot ap divpadsmitiem visi esam pamodušies un kolektīvi lēkājam pod Rjed hot čiļi pjepers. lielākie vēl pidžamās, mazākie pilkiem dibiniem.
dažreiz ir bezgala baudīgi būt pliku dirsu revolucionāriem |
|
|
| |
[Sep. 6th, 2009|12:44 pm] |
Tāpēc, ka laikā, kad padomjvara nomainījās uz mežonīgā kapitālisma demokrātiju, mani vecāki un es arī vienlīdz uzmanīgi skatījāmies Meksikāņu lubu seriālus kopā ar Deivida Linča Tvinpīku. Tāpēc ka bītņiki, kas strādāja tikai tik daudz, lai sadabūtu piķi kārtējai devai, bariem muka no apbērnotajām piegulētājām prom, stopēja un ceļā mira savos vēmekļos, lai nokļūtu vietās, kur desmitiem viņiem līdzīgu puskailu, sasvīdušu un sanarkojušos dienaszagļu ietu ekstāzē no Brubeka vai Koltreina un pēcak ar ar viņiem kopā sadzertos, jo bija laks, kad šī mūzika skanēja tieši tādiem. Dzīve. notikšana.
Tieši šī iemesla dēļ, lai kā es sajūsminātos par Ķīļa saprātu un Hermaņa darbiem, kad viņi ver vaļā muti, lai runātu kultūru, es principā neklausos (nelasu). Līdzīgi kā ar K.Dimitera vāvuļojumiem. |
|
|
| maļeņkiji ģevočki |
[Jul. 30th, 2009|04:48 pm] |
Vakar no laukiem ciemā bija piebraukuši viesi, kuru starpā arī mana māsīca un viņas adoptētā māsa. abām 15 gadi. nu zajebīs, pagājušajā gadā vēl bija kauli un āda, šauri gurni un lieli, nobrāzti ceļi, a tagad tādas jaunkundzes ar frizūrām un manikīru ka es jau sabijos, ka manas dāvanas būs pārāk necilas un arī - kas būtiskāk - pārāk miniatūras viņu miesām... bet ne par to stāsts. jamējās jau bija noskatījušas sētā spraunākos džekus, kas sita bumbu vārtos tā, kā neeesmu redzējusi viņus darām nekad agrāk un tad ivsas puses stīvējās un stīvējas līdz vecā tante helvetica devās pie visstaltākā jaunēkļa un lūdza aizdot bumbu, jo, redziet, mazā dēla vēl mazāko bumbu vējš prom nes un tāpēc nevar kārtīgi paspēlēt. Protams, tas beidzās ar kolektīvu spēlēšanos un protams, ka mirklī, kad vakars klāt un jādodas iekšā mājā, uz jaunkundžu izmisušo un lūdzošo skatienu helveticas tante sazvērnieciski palūdz pusietim izrādīt apkārtni jaunuvēm, kas te, ak vai, ak vai, pirmo riezi un nedo dies` nakts vidū nomalīsies. hehehe
hehehe |
|
|
| |
[Jul. 14th, 2009|11:05 pm] |
Kādreiz man šķita, ka buržuji ir tie, kuriem ir trauku mazgājamā mašīna.
Tagad esmu pārliecināta, ka buržuji ir tie, kas var atļauties, lielu, stacionāru divguļamo laulības gultu. tā ir viena no visnefunkcionālākajām mēbelēm (liela, nesaliekama, bez iespējas tur kaut ko papildus ie-iz-vietot + vēl ļoti daudz vietas aizņem, proporcionāli ar savu zemo funkcionalitāti), kā arī ir jābūt pastāvīgai dzīves vietai, jo mētāties pa pasauli, staipot līdzi laulībgultu ir visai sarežģīti. Nefunkcionāli priekšmeti stabilā pieturas vietā, tas ir nopietni. un buržujiski. |
|
|
| jours tranquilles a Stokholmas 26a |
[Jul. 7th, 2009|10:36 am] |
90` Rīgas Modes kļuva par Burda Moden un pārcēlās uz neliela izmēra ēku Hamburgas ielā. Tur nāca un gāja Latvijas olimpieši, kuriem tika šūdinātas formas, modeļi pieradinātām un nepieradinātām modes skatēm, šuvējas otrajā stāvā sēdēja pie vaļējiem logiem un dziedāja līdzi radio par mīļo grāmatvedi, piegriezējas kopā ar brigadierēm dzēra tēju no puslitra burciņām, kaimiņmājas frizieres sasmēķēja ar uņivermaga pārdevējām un visas kopā gāja ēst putukrējuma tortes pie ražošanas mehāniķiem, kuri mitinājās pagrabā (viņi prata uztaisīt ūdensvārāmo spirāli no vada, žiletēm un sērkociņiem!!! un stāstīja man šausmu stāstus par žurkām, kas prot staigāt kājām gaisā pie griestiem...). Man pa to laku bija kategoriski noliegts spēlēties ar vietējiem bērniem, tāpēc es vazājos pa gārsās aizaugušo sētu, runājot pie sevis krieviski, kāpu kokos, sekoju līdzi zirnekļu dzīvēm un sauļojos uz trepēm, apakšā paklājot kartona iepakojuma loksnes. Viss, kas bija palicis pāri, bija pāris adāmmašīnas, kuru apslēpētā dūkšana nāca no kaut kurienes dziļi ēkas iekšpusē. |
|
|