| |
[Nov. 13th, 2011|01:02 pm] |
E sēž mūsu istabā un skatās multenes iekš TV, paklusām pie sevis dungodams līdzi šim |
|
|
| |
[Nov. 9th, 2011|02:27 pm] |
E pārdzīvoja, ka viņam esot 'veci zābaciņi', bet visiem citiem jauni un smuki. vēl mēs 1dien aizmirsām paņemt līdzi sandales un tamdēļ pa dārziņu nācās skraidīt dejošanas čībiņās (apraudājās). un vakar E sanāca apčurāties nevietā. Līdz ar ko šodien E dārziņā vairs nav neviena drauga (draudzenes gan, bet Eprāt tas neskaitās).
es tūdaļ pārstāšu ķiķināt pie sevis un izdomāšu dēla godu un statusu reabilitējošu rīcībsplānu :D |
|
|
| |
[May. 22nd, 2011|02:19 pm] |
izārdījāmies pamatīgi. Tā kā e jūtas liels un grib spēlēties ar 5gadīgajiem puišiem, nevis sava vecuma bērniem, taču ir pārāk mazs, lai spētu saprast vai turēt līdzi, tad - lai viņu neatmestu spēles bremzēšanas dēļ, nācās taisīt subversīvu aktu un vienā brīdī pārsteigt mazo varoņu (kuri, savā starpā satiekoties, sveicinās ar "čau, vecīt!") komandu ar spontānu pieteikumu, ka es arī nāku spēlēt un esmu voda, BEWAAAAREEE!. salkas, protams. Viss pasākums uzreiz ieguva apgriezienus, bērniem vairs nebija laika vērtēt, kurš cik aktīvi vai neaktīvi kontibutē spēlei, jo ir viens te šausmīgais, kas ar palēcienu var azķert aiz kājas, pat ja esi uzrāpies visaugstākajā bērnu pilsētiņas vietā. Sīkie rēc un mūk un uzprasās un ķer un izaicinās un mēs ņigu ņagu pa bērnu pilsētiņu augšā lejā. un tagad man šķiet, ka bērniem ir labāka vielmaiņa (un labāka fiziskā forma), nevis tāpēc, ka viņi ir bērni, bet gan tāpēc, ka fiziskā slodze viņu aktivitātēm ir pamatīga! Pietupieni, izklupieni, sprinti, pievilkšanās, rokas pa gaisu, kājas pa gaisu, ja arī pieagušie šitā ikdienā varētu kustēties (nevis kājas soļot un rokas cilāt maksimums elkoņu augstumā), tad vielmaiņa un visas no tā izrietošās ķermeniskās sekas arī būtu gana iespaidīgas. pāris minūtes un man jau mēle pār pleciem :DDD |
|
|
| |
[May. 22nd, 2011|01:54 pm] |
ir tādas dienas, kad bērni jau kopš paša pamošanās brīža ir vienkārši Ōmeni. čīkstīgi, ņerkstīgi, neapmierināti un visādi citādi neizturami un vienīgais, ko tur var darīt ir vai nu likt gulēt un cerēt, ka pēc otrreizējas pamošanās kas būs mainījies vai vnk apbruņoties ar pacietību un gaidīt nākamo dienu.
Jo pretī šādām ir arī dienas, kad bērns ir pilnīga un absolūta saulīte. priecīgs, laimīgs, apmierināts ar visu, ik pa brīdim nostājas tev priekšā, izstiepj rokas augšup un lūdzoši raugās tikt apmīļots, paņemt tādu opā un viņš krīt ap kaklu un ar kājām ap vidu kā maziņš pērtiķēns un iekužinās uz pleca, aiz mīlas aš nožņaugdams nost. Prieks un smiekli, protams, piemetas arī lielais stāstāmais un runāšana neskan vis kā runa, bet gan kā pārlaimīga čivināšana. Šādās, lūk, dienās, kad bērns dipinādams skraida pa māju, savas mazās kājeles un pēcpusi zeķbiksēs ieģērbis, spolēdams uz pagriezieniem, ir mīlas un laimes pilns, ir the ultimate laimes pieredze, kuru nevar salīdzināt ne ar ko citu un pieredzēt nekā citādāk
ne pārāk atbilstošs, bet tomēr muzikāls noformējums |
|
|
| |
[Dec. 28th, 2010|03:30 pm] |
tas viss sākās, kad e pateica "tēti, es gribu to sievieti"
un ir tikai viena sieviete, kuru e var gribēt, jo runa ir par mūziku un tajā - kurā e vispār nemīl dziedošu cilvēku balss skaņas - ir tikai viena, kas tiek pieprasīta atkal un atkal. šī te
bet tēvs ir prātnieksviltnieks, tamdēļ the vietā uzlika citu sievieti. e saprata, ka tā ir cita, bet neiebilda, teica "man patīk abas" un pieteicās dejot (savā jocīgajā manierē). Tad istabas vidū lielais vīrietis turēja mazo vīrietīti un viņi abi dejoja, līdz beidzot noslēgumā e griezās tēvam opā, galvu atmetis, kājasrokas izstiepis un absolūtā ekstāzē |
|
|
| |
[Sep. 6th, 2009|12:44 pm] |
Tāpēc, ka laikā, kad padomjvara nomainījās uz mežonīgā kapitālisma demokrātiju, mani vecāki un es arī vienlīdz uzmanīgi skatījāmies Meksikāņu lubu seriālus kopā ar Deivida Linča Tvinpīku. Tāpēc ka bītņiki, kas strādāja tikai tik daudz, lai sadabūtu piķi kārtējai devai, bariem muka no apbērnotajām piegulētājām prom, stopēja un ceļā mira savos vēmekļos, lai nokļūtu vietās, kur desmitiem viņiem līdzīgu puskailu, sasvīdušu un sanarkojušos dienaszagļu ietu ekstāzē no Brubeka vai Koltreina un pēcak ar ar viņiem kopā sadzertos, jo bija laks, kad šī mūzika skanēja tieši tādiem. Dzīve. notikšana.
Tieši šī iemesla dēļ, lai kā es sajūsminātos par Ķīļa saprātu un Hermaņa darbiem, kad viņi ver vaļā muti, lai runātu kultūru, es principā neklausos (nelasu). Līdzīgi kā ar K.Dimitera vāvuļojumiem. |
|
|