| jā, man nebija lauku. |
Oct. 22nd, 2015|04:22 pm |
Ha! izrādās tas ir E.Šēnbergs, kas ar savu arhitektūras zīmodziņu ir saspaidījis manu bērnību. Ir tādas pāris ēkas/interjeri/vides, kuras es - vecumā līdz 6 gadiem - piefiksēju kā tādas, kurās man patīk vairāk uzturēties, nekā citās un kuras var skatīties ilgilgi un justies ieinteresēts. Piemēram, aptieka nr.4 Brīvības-Ģertrūdes krustā, atraciju klubs Jūrmalā (no ārpuses izmēriņi, baseiniņš, stikls un skārds; iekšpusi sitmannost neatminu!), 7videne (interjera detaļas un aktu zāle plānojums gan tikai..).
Tik kruta vispār, ka ikdienā varēja dzīvoties pa jēdzīgu arhitektu un mākslinieku radītām vidēm. Tātad, no padomju bērnības visizteiksmīgāko iespaidu uz mani atstāja:
A liste:
Aptiekas Nr.4 interjers Brīvības-Ģertrūdes stūrī.
Zivju veikala interjers Brīvības-Ģertrūdes stūrī.
Matīsa tirgus zivju paviljona mozaīkas.
Dailes teātris (īpaši eja pie biļešu kasēm un brīvdabas daļa - vissireālākā rotaļāšanās pieredze).
Piemineklis 1905. gada notikumiem 13.janvāra krastmalā.
Atrakciju klubs Jūrmalā.
Tēlnieciskā grupa "Miera deja" Kanālmalas apstādījumos.
Kaut kāda pačotīgo sociālisma darboņu tēlniecisko atveidu aleja aiz Raiņa pieminekļa, Esplanādē.
J.A.Oša gleznas 7.videnes aktu zālē.
B liste:
Veikals "Sakta", īpaši tā koka daļas interjerā.
Aptiekas interjers Audēju ielā, pie ieejas Vecrīgā.
Kino Pionieris fasāde.
Kino daļa, kas tagad ir Klondaikas spēļu zāle, priekšā Splendid palace.
Naktslokāla "Lira" vitrāžas.
Tuvošanās kafejnīcai "Ainava".
Mežaparka universālveikals.
Mežaparka rotaļlaukums gravā.
Rotaļu stūrītis Tērbatas/Lāčplēša krustā.
Kkāda viesnīca Dzintaros (ne tagadējā baltic beach spa).
Filharmonijas biļešu kases.
Telefona būdiņas ar aparātiem ar smagajām klausulēm.
nepatika, ļoti, ļoti:
Mākslas salonu interjeri Brīvības ielā.
Kinoteātra Rīga kafejnīca.
Piena bārs Baznīcas/Bruņinieku stūrī
Pārtikas veikals Matīsa-Brīvības stūrī.
Viesnīcas "Latvija" izstāžu zāle.
Jocīgi, ka atmiņā iegūlusī, arhitektūras rosinātā 'woooow' aizgrābība saistās tieši ar padlaiku arhitektūru un mākslu. Varbūt tāpēc, ka dzīvojām centrā un senāka laika arch bija noklusētais iestatījums. Nez, no tādām senākām lietām atmiņā atsaukt varu tikai Skolas ielas ēkas, uz kuru bāzes man rādījās murgi, ļoti draudīgo Upīša pasāžu, Alberta ielu, kurā šķita, ka laiks izliecas, Brāļu kapus, 1.slimnīcas teritoriju. Vispār ar tām senākajām vietām vairāk bija ne telpas rosinātas ķermeniskas/estētiskas pieredzes, bet tieši laika izjūtas gļuki un baismas. |
|