| jours tranquilles a Stokholmas 26a |
[Jul. 7th, 2009|10:36 am] |
90` Rīgas Modes kļuva par Burda Moden un pārcēlās uz neliela izmēra ēku Hamburgas ielā. Tur nāca un gāja Latvijas olimpieši, kuriem tika šūdinātas formas, modeļi pieradinātām un nepieradinātām modes skatēm, šuvējas otrajā stāvā sēdēja pie vaļējiem logiem un dziedāja līdzi radio par mīļo grāmatvedi, piegriezējas kopā ar brigadierēm dzēra tēju no puslitra burciņām, kaimiņmājas frizieres sasmēķēja ar uņivermaga pārdevējām un visas kopā gāja ēst putukrējuma tortes pie ražošanas mehāniķiem, kuri mitinājās pagrabā (viņi prata uztaisīt ūdensvārāmo spirāli no vada, žiletēm un sērkociņiem!!! un stāstīja man šausmu stāstus par žurkām, kas prot staigāt kājām gaisā pie griestiem...). Man pa to laku bija kategoriski noliegts spēlēties ar vietējiem bērniem, tāpēc es vazājos pa gārsās aizaugušo sētu, runājot pie sevis krieviski, kāpu kokos, sekoju līdzi zirnekļu dzīvēm un sauļojos uz trepēm, apakšā paklājot kartona iepakojuma loksnes. Viss, kas bija palicis pāri, bija pāris adāmmašīnas, kuru apslēpētā dūkšana nāca no kaut kurienes dziļi ēkas iekšpusē. |
|
|
| Stabu 10 |
[Jul. 7th, 2009|12:20 am] |
Es atkal sarūgu. Jo, redziet Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas vidusskola ir ierīkota bijušajā Rīgas Modes ražotnē. Proti, cehos, kuros skanēja desmiti un desmiti milzīgu trikotāžas adāmmašīnu, šujmašīnu, spolētāju un piegriežamo nažu, kur mazas sievietītes strādniecītes saklaigājās savā starpā līdz balss zudumam, sacītajam izgaistot mašīnu dunoņā. Un kad dienas laikā paa milzigajiem logiem iespīdēja cehos gaisma!!!! Un ziemas vakaros simtiem dienasgaismas garo spildžu!!!! Koka skapīši ar šķīstošās kafijas burciņām. Tur mēs bērnībā pavadījām savas dienas. Zagām gumiju, kas noliktavā glabājās milllzīgos ruļļos, lai lēkātu pēcāk ar biedrenēm sētā vai skolas gaiteņos gumijas, izvazājām gāzmaskas, kas tur mētājās visos kaktos un neticama apjoma diegu spoles, lēkājām un rakāmies iekšā krāsainajos trikotāžas atgriezumos un skraidelējām pa kāpnēm, kas nebeidzami oda pēc pēlējuma, rūpniecības putekļiem un aukstiem cigarešu dūmiem. Un visam pāri tā industriālā skaņa, tūkstoškārt iespārdošāka par visiem Ligeti metronomiem un Raiha differnet treiniem.
Nekāda mūzikas vidusskola could ever compete with this |
|
|
| Veltījums marijai |
[Apr. 22nd, 2009|11:39 pm] |
Es atceros, kā deviņdesmito sākumā, mana māte, kurai tāpat kā visiem citiem 3 un vairāk mēnešus nebija izmaksāta alga un tika izteikts aicinājums pēc pašu iniciatīvas uzrakstīt atlūgumu, aizdevās pie uzņēmuma visgalvenākā priekšnieka, bez pieteikšanās iegāja viņa kabinetā, apsēdināja mani tur uz dīvāna un uzsāka sarunu ar onku par šo situāciju. Onkam momentā iestājās šoks. Tas viss beidzās ar to, ka mamma skaļi novērtēja, cik kas viņa kabinetā maksā un ieturētās algas apmērā savāca viņa mantas, kamēr viņš tur vnk sēdēja muti atplētis un stīvs. Nekā īpaši ņemama tur nebija, lampu, aizkarus un kaut ko vēl savāca, ko panest varēja un piekodināja, ka atlikušo viņa vēlas triju dienu laikā saņemt uzņēmuma produkcijas izskatā. Pārsteidzoši, bet pēc divām dienām visas pieprasītās mantas stāvēja mūsu mājās.
(Pēc tam viņa tajā uzņēmumā bet citā filiālē nostrādāja vēl trīs gadus, līdz aizgāja uz citu uzņēmumu. Šī firma, modificēta, bet tomēr turpina darboties vēl šodien) |
|
|