| Veltījums marijai |
[Apr. 22nd, 2009|11:39 pm] |
Es atceros, kā deviņdesmito sākumā, mana māte, kurai tāpat kā visiem citiem 3 un vairāk mēnešus nebija izmaksāta alga un tika izteikts aicinājums pēc pašu iniciatīvas uzrakstīt atlūgumu, aizdevās pie uzņēmuma visgalvenākā priekšnieka, bez pieteikšanās iegāja viņa kabinetā, apsēdināja mani tur uz dīvāna un uzsāka sarunu ar onku par šo situāciju. Onkam momentā iestājās šoks. Tas viss beidzās ar to, ka mamma skaļi novērtēja, cik kas viņa kabinetā maksā un ieturētās algas apmērā savāca viņa mantas, kamēr viņš tur vnk sēdēja muti atplētis un stīvs. Nekā īpaši ņemama tur nebija, lampu, aizkarus un kaut ko vēl savāca, ko panest varēja un piekodināja, ka atlikušo viņa vēlas triju dienu laikā saņemt uzņēmuma produkcijas izskatā. Pārsteidzoši, bet pēc divām dienām visas pieprasītās mantas stāvēja mūsu mājās.
(Pēc tam viņa tajā uzņēmumā bet citā filiālē nostrādāja vēl trīs gadus, līdz aizgāja uz citu uzņēmumu. Šī firma, modificēta, bet tomēr turpina darboties vēl šodien) |
|
|
| Comments: |
Zvērā! Skaidrs, no kurienes tev dažas rakstura iezīmes :))
Nosacīti, jo mums ir diametrāli pretējas nostādnes par to, kā dzīve dzīvojama. Varbūt savus atšķirīgos mērķus mēs ar vienādām metodēm mēģinam sasniegt,nemāku teikt...
Parasti es ņemu viņu līdzi, kad jāiet uz veikaliem vai iestādēm kasīties par man pārdoto nekvalitatīvu produktu/pakalpojumu :D Man izdzīvošanas instinkts mazāks un es pārāk paļaujos uz labo cilvēkos a muterei atliek tikai ieskatīties pārdevējam acīs, lai viss jau būtu mūsu labā, par pārsteigumu tiešām neatceros nevienu gadījumu, kad viņa nebūtu panākusi taisnību šajās lietās. | |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}