| dzīve ir skaista |
Jan. 14th, 2011|12:04 am |
es jums arī pastāstīšu, kā man barikāžu (u.tml.) laikā gāja.
ar cīņassparā sakaisušiem vaigiem un no uzmundrinošiem kaujas saucieniem aizsmakušā balsī (kkur tur pa vidam arī, laikam, dekoltē pa franču manierei atnācis vaļā un labajā rokā sarkanbaltsarkanais draudīgi izsliets pret debesīm) vedu vīrus kaujā gluži nē, bet saviem dārziņa biedriem stāstīju, ka "Gorbačovs ir kritis" un neviens mani nesaprata (tāpat kā toreiz, kad teicu, ka līdz debesīm nevar aizsniegties pat tētis, ja viņš pakāpjas uz trepēm, kas uzstutētas uz bērnudārza jumta), attiecīgajā dienā mūsu mājā uzdzīvoja vecāku radi un draugi un pēc tam caur bastejkalnu gāja uz savām mājām daugavas otrā krastā (skat,skat, salūts! pieliec galvu, muļķe, tur šauj!), palika jocīgi bailīgi (tāpat kā toreiz, kad naktī uzrāva augšā, jo dega pretējā māja), kad TV diktore (Puriņa?) ar asarām acīs pārtrauca ziņu raidījumu, sakot, ka omons ir TV ēkā, kāpjot augšā un nav zināms, kas noticis ar kolēģiem pirmajos stāvos; pēc tam ekrānā "sniedziņš". kaukad pa vidu arī izgājiens ar tēvu uz liepu aleju brīvības ielā, ļaudis pie ugunskuriem, tiek dalīta bezmaksas zupa, marles "maskas" katram ķīmiskam gadījumam, pa gaisu lido helikopteris un onkulis, izlieces laukā, kaut ko krieviski bļauj, bet neko nevar saprast. šķērsielā, ciemos pie tēva brāļa (mēs visi dzīvojām vispašākajā centrā), bruņu mašīnas un izskatīgi vīri uniformās, skatījos, kādā krāsā viņiem galvassegas un nevarēju atcerēties kādas krāsas "beretes" bija mūsējiem un kādas - sliktajiem: zaļas, zilas, sarkanas? esam stāvējuši arī Baltijas ceļā, bet par to man tiešu atmiņu nav
tajā gadā es sāku mācīties skolā, bet jau latviešu valodā, kā fakultatīvās vecāki izvēlējās angļu un vācu (krievu rakstu valodā vēl joporjām esmu analfabēte:). gaiteņos sēdēja tādi jaunieši, kādus es biju redzējusi tikai dadža karikatūrās - izbalinātos, saplēstos džinsos, uzkasītiem matiem ar krāsainām šķipsnām, meitenes topiņos, bez krūšturiem, ar atsegtiem vēderiem. blakus kvartālā Linga filmēja savu klipu. bija kūl
pēc tam, braucot uz Zveidrijas skolu, turieniešu pirmie divi jautājumi trofeju (mūsu) apskates laikā bija: vai pie jums ielās vēl ir tanki? vai jums ir makdonalds?
upd.
ā, man vēl joporjām ir tāda bildīte "tēvzemes sargs" ar auseklīti u.tml. simboliku, ko nakts pastaigā pie brīvības pienminekļa ar māti un krustmāti 91.g. mums iešķieba kāds vīrs pižikā. pāris nedēļas pēc šī notikuma atklāju, ka tā vis nav vienkārši bildīte, bet gan NOVILCENE! (tas toreiz šķita baigi prodvinuta, nu, ka letiņiem ir savas novilcenes, ne vairs ārzemju ar nesaprotamajiem uzrakstiem) un uzlīmēju uz sava doņčiku albuma aizmugurējā vāka. |
|