Pulkstenis bija ap vienpadsmitiem, kad bijām gandrīz apgājuši apkārt pus lidostai. Nolēmām izmest mazu līkumu degunu sasildīšanas labā un apmeklēt bijušo (varbūt tagadējo) kara pilsētiņu Skulti, jeb tagad - Jaunskulti. Skats varēja būt diezgan komisks – trīs vīri, satuntulējušies gandrīz vai muzeja cienīgās epizodiski armijas drēbēs, ar vācu aitu suni saitē iznāk no meža. Pirmā gaišā ēka, ko ieraudzījām, izrādījās vietējais klubs, kurā dimdināja diskotēka. Tur sēdēja trīs krievu daiļavas un gaidīja savus Ivanus, bet to vietā ienāk trīs minētie klaidoņi ar suni. Viņu sejas izstiepās un likās bija gatavas ieraudzīt aiz mums ienākam arī piekto ceļinieku - Nemirstīgo Kaščeju. Visdīvainākais, ka bez viņām tur vairs neviena nebija. Atstājām viņas krievu mūzikas un Ivanu ziņā un gājām ārā.

Izrādās, ka Skultē joprojām stāv padomju laika piemineklis – reaktīvā lidmašīna uz betona postamenta. Izskatījās, ka dažus lodziņus un sīkākas detaļas kādam savajadzējies saimniecībā, bet citādi tā vēl ir viengabalaina. Vietējie gan uz mums skatījās ar ne visai lielu uzticību. Likās, ka mums piestāvētu jautājums "Vai līdz Berlīnei tālu?", tomēr neriskējām ar tādiem jokiem.