Nu, es jau kādreiz arī spurojos, bet tagad, saprotot, ka katra mūsu telefonsaruna var būt pēdējā, ka katra tikšanās var būt pēdējā, gribas viņus vairāk palutināt. Viņu dēļ vasarā pārgāju uz citu darba laiku, lai piektdienās jau pusdienslaikā tieku prom no darba un varu aizbraukt palīdzēt rosīties dārzā, saglabāt ziemai visu. Smēju viņiem vasarā un rudenī, ka ziemā būs daudzi gribētāji, kas viskautko gribēs no pagraba un saldētavas izvilkt, bet tikai to licēju iekšā ir maz. Ik pa brīdim gan uznāca dusma, ka nevienam citam nav laiks vai arī gribēšana braukt un palīdzēt, bet tad nomierinājos un sapratu, ka laikam gan es vienkārši esmu savādāka, tāpēc man tas viss ir tik svarīgi.
Ai, muļķības tas viss ir. Mīlu viņus visus un esmu pateicīga par to, ka man viņi ir. Būt vienam kā pirkstam nav forši.
Un vēl - darīt labu un iepriecināt otru nekad nav par vēlu. ;) Labāk vēlu nekā nekad. Labāk darīt tagad labu, nevis pēc tam, kad tā cilvēka vairs nav, kost pirkstos, ka par maz esi šim cilvēkam bijis blakus. :)