Neviens no viņiem nav dienējis armijā. Tāpēc laikam arī tāda attieksme.
Man pašai prieks, ka brāļa vecākais dēls pats aizgāja uz Zemessardzi šī gada pirmajā pusē. Strādā algotu darbu un dodas arī tajos Zemessargu pasākumos. Neviens viņam to neborēja, nepieprasīja utt. Pats izlēma. Un šogad, manuprāt, bija pirmais gads, kad 11.novembri viņš sauca par saviem svētkiem.
Mājās savukārt man teica, ka mani iemācīs, ko darīt, ja nu karš.
Bet ko darīs "plānā galdiņa urbēji", kas tikai pildspalvas un pelītes rokās turējuši? Nezinu...
P.S. neceļu paniku, bet krietni vairāk domāju par šo visu pēdejā laikā..