Dārgais, Kūm! (šeit nav nekādas ironijas)
Tu esi viens no tiem cibiņiem, kuru lasu gan, jo Tev ir interesanti, īsti, izklaidējoši, humorīgi, noderīgi, praktiski, patiesi, reizēm varbūt nedaudz kategoriski, bet tomēr caurcaurēm godīgi Tevi utt. ieraksti. Jā, līdzīgi kā citiem, arī man ir brīži, kad nedaudz izkrītu no cibas un mazāk lasu un sekoju līdzi tam, kas šeit notiek, bet tad atkal pienāk brīdis, kad lielāku uzmanību pievēršu ierakstiem šeit. Jā, varbūt tā ir kļūda, ka nelasu visus ierakstus, kas ir tapuši "manas izkrišanas laikā"...
Ja uzskati, ka neesmu Tavu draugu vērta, tad Tev ir tiesības un visas iespējas "atraugot". Nevienu nekad nevar piespiest draudzēties, ja vien tādas vēlmes nav, vai, ja zudusi kāda interese par konkrētā cilvēka dzīves gaitām.
Un,tagad nedaudz taisnošanās: jā, man ir viena problemātiska lieta - atmiņa. Daudzas lietas, ko lasu, ātri spēju arī aizmirst. Kā anekdotiskākais gadījums ir vēl no vidusskolas laikiem, kad "Zaļo zemi" viena gada laikā vismaz divas reizes pārlasīju - pirmā reize bija vasarā, vēl brīvdienās, bet otrā - kad reāli sākām šo darbu skatīt stundās. Kāpēc otro reizi lasīju, tāpēc, ka biju jau aizmirsusi, kas un kā tur bija. Tā ka es ar savu īpatnējo atmiņu ik pa pāris gadiem filmas skatīties un grāmatas lasīt varu it kā pirmo reizi. Kā mīļotais man smejas - man vienu anekdoti var stāstīt ik pa pāris nedēļām no jauna un es smiešos kā pirmo reizi. Tieši šī iemesla dēļ esmu salikusi tik daudz birciņu saviem ierakstiem, lai tad, kad vajag, varu atrast to, ko esmu aizmirsusi. :))