Man viss sākās ceturdien. Mamma jau krietni ātrāk bija sākusi šiverēt - cepumus cept, māju berzt - stūrīti par stūrītim lēnām. Ceturdien pēcpusdienā pārņēmu stafeti es - berzu un gatavoju ;) Nogurums, protams, līdz ar to bija milzīgs un.. sestdienas rītā pamodos ar sāpošām rokām, jo visu laiku tie pirksti kaut kādā salocītā veidā bija :D
Joprojām patīk laukos puķu veikals - kaimiņmeitēns Iveta joprojām taisa smukus pušķus un arī galda dekorus :) Tiešām prieks par to bija. Pasūtīju ziedus un galda dekoru uz sestdienas rīta astoņiem un viss tiešām arī bija gatavs astoņos! :) Mazpilsētā arī viss notiek! :) Līdz ar to biju pirmā, kas apsveic - ar lielu lakstu pušķi un nodevu mīļotā dāvanu - sešas sudraba glāzītes. Viņš pats netika, jo skolā eksāmeni viens uz otra šajās divās dienās bija un arī konference, kur bija jāuzstājas ar priekšlasījumu.
Sestdienas rīts diezgan saspringts bija, jo grīdas vēl jāizmazgā, galds jāuzklāj,viss jāsagatavo likšanai uz galda utt., bet tomēr paguvām. Protams, labi, ka brālis atbrauca ātrāk, līdz ar to bija vēl palīdzīgas 4 rokas :) Smieklīgi bija tas, ka no dušas izspruka ārā tajā brīdī, kad pirmie ciemiņi jau bija ieradušies (kā jau parasti šādās reizēs). Bet labi vien, ka tā bija krustmāte ar saviem abiem bērniem, vedeklu un vienu no mazmeitām. Ritucis krietni paaudzies - tad, kad gāju praksē, viņa tieši piedzima, bet tagad.. liels meituks! Mammas brālis neatbrauca, lai gan mammai jau sapnī tas tika pateikts. Burtiski dienu pirms svinībām mamma redzēja sapnī viesības, kur atbraukusi brāļa sieva un pateikusi, ka mammas brālis atbrauks uz jubilejas svinībām nedaudz vēlāk, jo viņam bija jādodas uz kāzām Rīgā. Dzīvē viņš ceturtdienas vakarā tika aizvests uz slimnīcu, jo negaidīti spiediens palēcies. Redz, kāda gana stipra saite starp brāļiem un māsām. Liene ar Kārli atbrauca (kā es smejos) - trīsarpus ;) Ievuks krietni paaudzies un Liene gaida jau otro :) Par to grūtnieču tusiņu jubilejā mēs nedaudz iesmējām, bet tā mīļi :)
Sen nebiju redzējusi tēva brāli. Tiešām priecājos viņu redzēt, jo pēc sievas nāves ir kā ir..Nezinu, cik bieži atbrauc viņu audžudēls. Bet kaut kā ir sajūta, ka viņš ir gana daudz viens pats un tāpēc šis pasākums viņam mūsmājās viņam radīja lielu prieku.
Jauki bija satikt arī kaimiņus, kas dzīvo mūsu bijušajā dzīvoklī. Koļa joprojām tāds gana kluss, bet nu Lina...Linai muti grūti aizvērt ;)) Un, protams, vakara gaitā tika atgādināts tas, ka viņa savulaik mani auklējusi, un ka es esot bijusi ļoti mierīgs bērns - gulējusi un gulējusi :D
Vārdu sakot - kompānija raiba, bet patīkama :)
Lai arī parasti saka, ka lielās kompānijās vienu negaida, tomēr sanāca šoreiz otrādi. Tēva brālis kavējās, jo vajadzēja pabeigt krāsns kurināšanu (ne visai precīzi viņš saplānoja laiku :D), un tā mēs visi viņu gaidījām. Un pasmaidījām par to, ka viņš vienīgais bija pilnā mundierī - i uzvalkā, i ar kaklasaiti, jo pārējie nedaudz neformālāk bija - kreklos un ar kaklasaiti vai vnk kreklos :D
Pats sākums bija aizkustinošs, un jāsaka liels paldies par to brālim. Viņš visus aizkustinošos tekstus un izdarības bija izdomājis - i par dažādu krāsu svecēm, kuras dedzina nozīmīgie cilvēki dzīvē (sākot ar sevi, tad vecāki, tad brālis, sieva, bērni, krustbērni un mazbērni). Publiski apsolījām, ka pēc 10 gadiem brālis tēti vedīs pie keramiķa taisīt jaunu astoņžuburu svečturi, lai par katru desmitgadi var aizdedzināt sveci un ka cerēsim, ka uz to brīdi jau būs arī mazmazbērni, kas to astoto sveci dedzinās :) Protams, kā jau parasti tādos pasākumos - sākumā visi aizkustinošie vārdi izraisa puņķus un asaras visos - gan jubilārā, gan viesos :) Bet bija bezgala mīļi! :)
Protams, ēst un dzert, un tosti (neviens viesis neizspruka no runas :)) ) bija daudz! :) Bet vislielākais pārsteigums bija ar lielās dāvanas pasniegšanu. Vispār ar dāvanu sanāca jancīgi. Ar brāli pirms pāris nedēļām runājām un viņš piedāvāja sešus viesistabas krēslus uzdāvināt. Tā kā dzīve šobrīd ir divās daļās, tad dzīvoklī šobrīd ir labākie viesistabas krēsli, bet mājā palika vecie, jau gana ilgu mūžu dzīvojušie, kas prasās nomainīt. Tāda praktiska un laba dāvana, jo pie viesistabas galda sēžamies vienmēr, kad atbraucam abi ar brāli - pie virtuves galda mums visiem vairs nepietiek vieta :). Bet tā nu sanāca, ka krustmātei ar bērniem (kā jau nereti gadās) radās problēma ar dāvanas iegādi, jo gribas kaut ko noderīgu, tikai nevar saprast, kas ir vajadzīgs. Brālis vēl ceturtdien, kad braucu uz laukiem, man zvanīja un jautāja, vai man kāda ideja nav. Pasmēju un teicu, ka iepriekšējā reizē, kad biju laukos, pamanīju, ka abi grib pie tv uz dīvana izlaisties, bet īsti tā nesanāk, lai abiem būtu ērti un dīvāns nav jāizstiepj. Tāpēc man šķiet, ka stūra dīvāns varētu būt labs risinājums, jo uz tā jau nu noteikti pietiks vieta abiem un arī mums, kad atbrauksim, būs ērtāk gulēt :) Brālim ideja patika un atlika vien to īstenot. Dīvāns tika atrasts un nopirkts, un atvests :) Bet nu, jā - pasniegšana.. Izdomājām, ka tajā brīdī, kamēr abus vecākus es vedīšu pie govīm, tikmēr visi vīriešcilvēki ātri iznesīs veco dīvānu, atnesīs no brāļa mašīnas jauno dīvānu, saskrūvēs to ;) Mans uzdevums - nevest vecākus ātrāk uz mājām, kamēr ir zvans, ka viss ir pabeigts ;) Dīvanu maiņa notika ātrāk, nekā mēs tikām galā ar govīm. Atvedu vecākus un.. vispirms tētis piesēž.. Līdz brīdim, kamēr apsēdās, viņš nepamanīja, ka ir jauns dīvāns. Bija pārsteigts! Un pirmais, kas tika pateikts - bet kur ir vecais dīvāns?! Ar mammu notika tieši tāpat - viņa ne uzreiz piefiksēja, ka ir cits dīvāns, un arī noprasīja, kur palicis vecais :D Vārdu sakot, abi bija pārsteigi un abiem arī patika :))) Kā pēc tam mamma ar Linu sarunā minēja - vecākiem cilvēkiem jau vienmēr liekas, kam viņiem kaut ko jaunu, ja vēl vecais labi kalpo.
Pēc visas šīs dāvanas ambrāžas, visi viesi tika aicināti iziet ārā, jo.. tētis gribēja salūtu un brālis nokārtoja. Nekas daudz - 100 zalves, nedaudz vairāk nekā pusotra minūte, bet vienalga - forši. Pēc tam torte ar svecēm un un strūklaksvecēm. Protams, atkal tētim un mammai puņķis un asara aiz aizkustinājuma. Vakars turpinājās ēst, dzert, pļāpāt garā. Tomēr jutos pārsteigta, ka mēs tā diezgan ātri visi nolūzām - ap pusnakti jau visi bijām savās midziņās :) Nu, jā - ja sāk jau vienos dienā, tad nav vairs nekāda lielā jāņošana. Un kārtējo reizi pierādījas, ka nekas nav mainījies - daugavpilieši brauc mājās, bet ilūkstieši paliek pie mums.
No rīta, lēnās brokastis un krāmēšanās. Un mammaa ar tēti atkal ar puņķiem un asarām ar tekstiem, ka viņiem ir labi bērni, un ka viņi ir pateicīgi par šiem svētkiem. Nezinu, kā brālim, bet man jau šķiet, ka mēs neko tādu neizdarījām. Darījām tikai to, kas likās, ka ir jāizdara. Bet galvenais, lai viņiem ir prieks. Un svarīgi, lai viņi ir apmierināti ar šiem svētkiem.
Un vēl - ar katru gadu mums attiecībās ar brāli kļūst aizvien tuvākas. Tā jau ir - kamēr esi maziņš un jauns, tikmēr to deviņu gadu starpību jūti ļoti. Bet - jo vairāk iet gadi uz priekšu, jo vairāk saproti, ka tas vecums izlīdzīnās. Nē, nu nedaudz jau jūti to starpību, bet tie vairs nav tie paši deviņi gadi kā bija tad, kad viņam bija 18, bet man 9.
Vārdu sakot, bija lieliska nedēļas nogale. Jā, jūtos nogurusi, bet.. bija ļoti, ļoti, ļoti, ļoti, ļoti labi.
Esmu laimīga, ka man ir tāda ģimene.