bija jau arī kolosāli mediķi. piemēram, man nebija naudas dzelzij, bet jauna dakterīte negribēja mani laist mājās, kamēr nebūs ielaists vēnā, jo pēc ķeizara man bija ļoti slikti rādītāji. salīdzinot, ka man mēnesi jau nebija pat to 45 latu bezdarbnieces pabalsta un bērnu naudas ar līdz ar to atteica, jo esmu nestrādājoša tai brīdī. man 8 lati par ampulu dzina izmisumā. kaunējos atzīt, bet viņa laikam saprata. jo pēc pāris stundām viņa ienāca un aši nolika mani guļus un salaida dzelzi, nosakot vien- atradu vienu. Man nav ne jausmas, kur tā vienkārši var atrast, bet biju pateicīga.
Tā pat bija ļoti jauki mediķi, kas čubināja gan mani, gan mazo. BET bija arī tādi, kas iedzina riebumu. un laikam jau ar vienu tādu riebīgo pietiek, lai aizmirstu par 3 jaukajiem. žēl. bet es tādos brīžos domāju- nu kāpēc tu tur strādā, ja tev cilvēki tā kaitina?