lasu par konkurentu Stradiņiem un nedaudz pasmīnu pie sevis. nu jau pasmīnu atceroties.
BET pirms gadiem 11 man vienu vakaru sāka sāpēt pirksts. Pēc diennakts jau bija sarkans un uzpampis nedaudz. Trešajā naktī nebiju gulējusi joprojām un ar milzīgām sāpēm. Stundentu barā bija viena medmāsiņa, tā mani aiz rokas izveda uz Stradiņiem. Nosēdēju rindā praktiski viena pati, bet ilgi un dikti.
Tad pienāca īgna medmāsa, pajautāja kāda problēma. Pastāstīju. Iesauca kabinetā paskatījās uz mani un nokaunināja, kāda es tāda pirkstiņš sāp, paciesties nevar. iedūra analgīnu un pasūtīja uz... ha haaa. 1. slimnīcu.
Tā kā es jau puspilsētu kājām biju nogājusi uz Stradiņiem un tur mani noveda līdz asarām un tā arī uz pirkstu pat nepaskatījās. Vēlreiz nepietieka dūšas.
Toreiz zvanīju mammai uz mazu lauku slimnīciņu. Mamma noorganizēja, ka nākamā dienā aizbraucu mājās, mani sagaida, sazvana ķirurgu, kurš gaida zvanu. Satikāmies slimnīcā. ķirurgs aplūkoja situāciju un secināja- vēl viena un ietu runa par pirksta amputāciju.
Sadeva nopietnas zāles, veida nelielu operāciju un pirksts par laimi man joprojām vietā. Taču tas teksts.. vēl viena diena un amputācija... brrr. man jau tai laikā bija skaidrs- darbs būs ar pirkstiem..

Negribās tur nonākt.. nemaz negribās. Pēdējo reizi ar visu nosūtījumu uz ķeizargriezienu, man vēl bija jālūdzās uz ceļiem, lai tak neliek spiest pašai to. ne jau prieka pēc man deva nosūtījumu.