Man jau liekas, ka šādās situācijās ka bija un vairs nav saproti, cik tomēr mēs esam mazi "putekļi" un ka šis laiks ir drausmīgi nežēlīgs mēs skrienam, dzenamies pēc naudas, pierādām kādam ka esam visu varoši, no rīta skaisti kā gurķīši ierodamies darbā, utt., bet kad kāds aiziet tad mēs sākam domāt kam mums tas viss? Kur ir šī parrunāšanās, uzklausīšana, līdzi būšana utt? Saprotam, ka šinī laikmetā tā ir greznība un tas mani ar katru dienu ar vien vairāk sāk tracināt, ka es nevaru uzklausīt sev apkārtesošs cilvēkus un vispār kur nu apkārtesošos ja pati sevi nedzirdu :((!