pilnmēness ta bija, bet laikam uz beigām jau iet. bet man bija līdzīgi. es tik pat pretīgās šausmās pamodos, kad redzu braucam braucam braucam ar mašīnu, apbraucam kaut kādu sastrēģi un pēkšņi raujam malā, jo pilnīgi dzīvi viss acu priekšā- nobraukti cilvēki un tik dzīvi tas viss acīs. un vēl redzi, ka agonijā raustās. briesmas. sirds gandrīz pamira. un tie cilvēki visu laiku acīs paliek ar tām savām sāpju izteiksmēm sejās. brrr.
sajukt prātā var tikai tāpēc vien, ka neaizmirstās tie skati..