tiešām vampīrpilsētas. vislielāko enerģijas klāstu uzņemu ne tikai izvizinoties, bet noglāstot kokus, pļavās psataigājoties, pat ja rudens salnas noēstas. tas miers un tas, kas rudeņos kad labība uz lauka, liek elektrizēti uguņot, tas viss jau tais laukos arī paliek. un aaa kā tas palīdz turpināt cinīties tālāk tai bezpersoniskajā vampīrpilsētā. vistrakāk es jutos rīgā. visvieglāk bija ikškilē. jo mazāka pilsēta- vieglāk. nu esmu laikam traka, lai gan es nespētu dzīvot pilnīgos laukos. es nespēju a'ri bez tiem iztikt :)