Batālijas pēdējās dienās manu draugu listē lika nedaudz pakasīt pauri.. nonācu arī pie dažiem secinājumiem.
Pirmkārt. Vecā juristu gudrība māca:
1) Neraksti;
2) ja raksti, tad neparaksti;
3) ja paraksti, tad nebrīnies.
Principā jau to visu varētu reducēt uz - ja raksti, tad nebrīnies. Vārda brīvība ne vienmēr nozīmē to, ka citi negribēs pastrīdēties/padiskutēt par tevis teikto/rakstīto. Būtu jau labi, ja katru reizi, kad kaut ko raksti, padomā par sekām.
Otrkārt. Cepties par to, ka kādam ir savs personīgais viedoklis par kādu lietu... nezinu.. ja vien tas nav kaut kas globāls, kas tevi personīgi skar, tad neredzu jēgu cepināties un iet pa gaisu. Lai taču cilvēks domā ko un kā vēlas.
Treškārt. Vai tiešām kašķis šeit ir tā vērts, lai bojātu sev garastāvokli? Vai tiešām nav lielāku/globālāka problēmu, ko risināt. Visa dzīve nav šeit cibā.
Ceturtkārt....visnegantākais un neprasmīgākais diskusijas veids - kad no globālām lietām cilvēki pēkšņi sāk pāriet uz personiskiem aizvainojumiem/apvainojumiem. konstruktīva diskusija ir tad, kad runā par konkrēto lietu, izsaka argumentus un pretargumentus, nevis cenšas viens otram iekost sāpīgāk.
Piektkārt... dzīvosim mierā. un ļausim arī citiem dzīvot.