Ir brīži, kad šo albumu varu klausīties uz riņķi vien. Nezinu, ar ko tas ir saistīts. Varbūt ar kaut kādu iekšējo nepieciešamību sajusties mazai, vājai, lolojamai, žēlojamai, kad uznāk tāda viegla skumja, kad būvējas gaisa pilis, kuras ātri aizpūš projām vējš.. Kā pati pie sevis šodien pasmējos, tajos brīžos, kas gribas ciest. :D
Bet nekas šo divdesmit gadu laikā nav mainījies - joprojām ir dziesmas, kas šajā albuma ļoti patīk, un ir tādas, kurām gribas pārlekt pāri. Turklāt tās ir vienas un tās pašas dziesmas visu laiku.