Beidzot galva vairs nesāp. Tāds pēc-galvassāpju-vājums vēl joprojām nedaudz ir, bet zinu, ka drīz jau būs pavisam labi.
Nekādi nevaru saņemties aizbraukt pakaļ īrisiem. Pasūtīt pasūtīju un pati taču ieķeksēju, ka atbraukšu, bet.. kaut kā kautrējos ;))). Bet jābrauc vien būs, nevar taču tā! :)
Un vēl sapratu vienu lietu - ja ilgāk esi prom no pilsētas, tad pēc atgriešanās šķiet, ka pilsēta ir pārāk nervoza. Patiesu laimes mirkli izjutu šorīt no rīta, kad baznīcas zvanus dzirdēju un ielas bija diezgan klusas. Laukos tomēr ir pilnīgi cits laika ritējums. Tur cilvēki nav tik nervozi un steidzīgi (lai gan patiesībā arī tur ir steiga, tikai tai ir cits raksturs). Tur vairāk jūties ar abām kājām uz zemes (sazemēts), nevis tāds pa gaisu un skrienoši-lidojošs. Pilsētā pietrūkst laiks vienkārši uz mirkli apstāties un paskatīties apkārt. Ieklausīties sevī.