Vakardienas notikumu gaismā šonakt arī draņķīģi sapņi sapņojās.
Štrunts par to stiklu - nav jau pirmā reize. Nepatīkāmi, jā, bet zinu, kur un kā to ielikt un to, cik aptuveni tas izmaksās. Jā, atkal zināms laiks paies un būt jābrauc turpu-šurpu. Bet tas viss ir risināms. Stulbākais ir tas, ka signalizāciju sabojāja. Ceru, ka rīt izdosies saprast, ko ar to var izdarīt, kad puisietis būs atkal darba ierindā.

Nu, kā lai cilvēkiem ieskaidro, ka es automašīnā neko vērtīgu neglabāju un nav ko viņu aiztikt?

Karstums. Ārā līst negribas. Auto nav. Mīļotais strādā.
Tāpēc risinājums vienkāršs - sms mīļotajam ar pārtikas sarakstu un dzīvoju mierīgi pa māju. Lasu grāmatas un žurnālus, skatos lubenīgo TLC, mazgāju drēbes, kas žūst vienkārši zibenīgi, svaigumam arī grīdu mazgāšana. Tāda miermīlīga nekā nedarīšana. Jā, gribējās aizbraukt līdz vasarnīcai šodien (vismaz vakar no rīta tāds plāns bija), bet.. bet nekā. :( Ja godīgi, šausmīgi pietrūkst iespēja aizbraukt un paskatīties, kā maniem tomātiem, salātiem, redīsiem, puķēm un visam pārējam iet. Tomēr ceru, ka auto izdosies salabot gana ātri. Protams, šodien ik pa brīdim iezogas prātā auto lieta. Bezspēcīgas dusmas par to, ka kāds kretīns vienkārši ņem un izdara tā. Labi, ja auto vēl kas būtu, ko ņemt, bet tā - vienīgais guvums - savulaik, pa piecīti pirktais atvāžamais nazis. Bet nu remonts būs krietni dārgāks..Un šobrīd tas, kas visvairāk kaitina, ka visu varēs tikai rīt sākt risināt - pirmā lieta - saruna ar apdrošinātājiem.
Un vēl radās ideja uz darbu aizvelties jau stundu ātrāk, jo.. jo tajā karstumā būs grūti rīt. Pa šīm dienām tās telpas būs gana sakarsušas.. Jācer, ka varēs ātrāk iet prom un no mājām turpināt strādāt.