Nu, un, ka kopš vakardienas vakara snieg. Es beidzot izvilku tulpju sīpolus un iebakstīju tos podā! Ceru, ka augs un uzplauks! :)Lai cik smieklīgi tas nebūtu, pirmo reizi, pilsētā dzīvojot, podā bakstu sīpolpuķes. Līdz šim vienmēr esmu pirkusi jau podiņā iebakstītas tulpes, narcises, hiacintes. Šogad nolēmu lauzt tradīciju - gribas pārbaudīt, vai sanāks pašai. ;)
Bet vispār.. laikam būs jāievieš kārtība uz palodzes. Pārāk daudz visādu lakstu tur ir.

Tiem, kuriem nepatīk rauga maizes, redz, viena sodas maizes recepte.



recepti skatīties šeit.

Trīs stundas ilga gludināšana (tā ir, kad divas nedēļas nogales šis darbiņš izpaliek) un parelēli pāris filmas noskatījos.
Abas krietnu brīdi bija skatāmo sarakstā, bet visu laiku kaut kādas atrunas izmantoju, lai neskatītos. Bet nu šodien divas no tā garā saraksta noskatījos.
Adam's Rib (1949) . Par juristiem, un aizspriedumiem, un sieviešu un vīriešu lomāma.. Laba, izklaidējoša, varbūt nedaudz pamācoša. Nebiju gaidījusi, ka tik ļoti patiks.
Un pilnīgi no citas "operas" Once Upon a Time in Anatolia (2011) (Bir zamanlar Anadolu'da). It kā visi notiek ap un par līķa meklēšanu stepē. Bet patiesībā..patiesībā viss ir krietni dziļāk jālūko. Svarīgāka ir galveno varoņu (meklētāju) dzīve, viņu pagātne un atbilžu meklēšana uz jautājumiem, kas neliek mieru. Daudzslāņaina.

Puķes vienmēr spilgāk smaržo vakarā.
Tulpes šobrīd tāāāā piesmaržo māju, ka jau nedaudz sāk kaitināt.

Play (I) (2011) .
Neatstāja dokumentālā kino sajūta. Viss it kā pa īstam.
Par politkorektumu un rasu attiecībām negribas rakstīt. Un par toleranci un iejūtību, un inteliģenci arī nē.
Mēs esam citi, viņi ir citi.
Nedaudz biedējoši. Jo..jo ko tālāk ar to visu darīt? Un kurp mēs dodamies?

Если вы сказали, не подумав, значит, вы сказали то, что думаете.