Man arī ir bijušas stuācijas, kad esmu satikusi tādus čīkstuļus, bet es kaut kā esmu centusies, ar karu reizi mazāk ar viņiem kontaktēties, bet latviešiem jau patīk, ja otrs pačīkst un pasaka, ka dzīve ir grūta un viss viņam ir slikti, jo, ja viss būtu super, tad tas nav nevienam interesanti. Es sevi uzskatu, ka esmu vienkāršs mietpilsonis. Darbs - mājas un tā katru dienu, bet visdīvainākais, ka cilvēkiem tas neinteresē. Viņiem vajag piedzīvojumus, drāmas, problēmas vienalga vai tās ir ģimenes vai darba. Un tad nākas stāstīt kādas pasaciņas par sevi, tad tu paziņu acīs kļūsti nu baigi interesanta persona (mani pašu tracina (lasi-besī), ka nākas stāstīt visādus nepatiesus stāstiņus, jo jūtos, kā tāda mele), bet visvairāk mani pārsteidz, ka cilvēki klausās, tic un dažreiz pat dod man padomus!!! Šīs lietas man joprojām nav saprotamas?