mani traumē vairāk tā sēdēšana starp pilnīgi cita gadu gājuma sievietēm,kuras purp skaļi, ja kas nesanāk, runā savas problēmas, ja kas neiet pa darba līniju, mācās skaļi, runā pa telefonu, vinekārši sit klaču un nez kāpēc nemaz neaizdomājas, ka es kādreiz, kas mani sauc, arī mēģinu runāt pa telefonu, ka man var traucēt utt. jo es šai barā esmu pirmkārt visjaunākā, otrkārt- pilnīgi cita profila cilvēks. kā arī mani telefona zvani tiek apspriesti, lai gan tā ir tāda info, ko nevajadzētu viņām pat dzirdēt. monitorā ka lūr, ar to jau sāku sadzīvot. tā pat viņas tur neko nesaprot, ko es tur daru :D
bet tās tējas un klientu pasēdēšanas arī notiek tieši šai pat telpā un tas tik tiešām neattiecas uz mani un ir traucējošas.
kā arī ir ļoti neapmierinātas, ka man ir 2 gadi. uz viena dators, papīri, visas tās lietas. uz otra izjaukti datori vienmēr. kāpēc neapmierinātas? bojājot skaisto skatu mani vadi utt. bet tas ir mans darbs! vienbrīd pasākušas bija manu darbgaldu aprkāme't ar kafijas lietām, mūždien nometa tur visu, kas lieks. diezgan pamatīgi sakaitināja, kad beigās pateicu, lai aizvāc. bet nu pa laikam kas tāds vēl atkārtojās. mūžīgie šurpt turp šurītāji... printēt nemācētāji, kopēt nemācētāji.. jā tā tehnika arī man te pat blakus.
tā nu reāli, kopš es esmu šinī biezoknī piespiedu kārtā iemitināta, man ir maz padarītu darbu. tikai tik vien kā dažreiz kādu nokārušos kasti salaboju, uzlieku uzlabojumus un ikdienas apkope. bet vajadzētu oi oi kur daudz vairāk. bet pat datora lietošanas bukletu nevaru pabeigt, jo teikumu vidū lien kaut kādi nesakarīgi sveši murmulējumi.
bet nu ja viņus tas apmierina... nu paši vainīgi. es ta zinu, ka ja būtu nost no šiem labi tālu, varētu daudz ko vairāk. :)
sen būtu lokālo lapeli jau pabeigusi :)
tā nu sēžu cibā un lasu te :D