neredigjeetu lieku iekshaa. iespeejams, ka shobriid ir mainiijies viedoklis atsevishkjos jautaajumos ...

Pirms pāris gadiem Latvijā bija plaši izraisījusies diskusija par to, vai nāvessods ir pieļaujams kā viens no kriminālsoda veidiem. Daudzas valstis, tajā skaitā arī Latvija, ir ratificējušas Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6.protokolu, kas attiecas uz nāvessoda atcelšanu. Tomēr tas nenozīmē, ka sabiedrība kopumā, visi sabiedrības locekļi ir akceptējuši šāda lēmuma pieņemšanu, ka ikviens indivīds valstī vēlas, lai noziedzniekiem netiktu piespriests un izpildīts nāvessods.
Parasti nāvessods tiek piespriests par smagiem noziegumiem, kas izdarīti cietsirdīgi, ar īpašu nežēlību. Latvijas Krimināllikumā neskatoties uz to, ka ir ratificēts Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6.protokols, nav izdarīti grozījumi un ir saglabājusies norma, kas paredz, ka nāvessods ir viens no sodu veidiem (Krimināllikuma 36.pants). Šī likuma 37.pants norāda uz to, ka nāvessodu var piespriest tikai par slepkavību sevišķi pastiprinošos apstākļos. No tā var secināt, ka gadījumā, ja Latvijai nebūtu saistošs Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6.protokols, tad nāvessodu būtu iespējams piespriest par cietsirdīgu, smagu noziegumu.
Tomēr jāatzīst, ka attiecībā uz šādiem noziedzīgiem nodarījumiem un sodīšanu par tiem valda arhaiska, novecojusi morāle. Cilvēkiem bieži vien ir vēlme regulēt sabiedrības dzīvi ar acīm redzamu taisnīgumu, kas balstīts uz līdzvērtīgas atriebības likumu - ''aci pret aci, zobu pret zobu'': neatstāt neatmaksātu pārinodarījumu, ļaunu atmaksāt ar ļaunu, asinis ar asinīm. Šo situāciju precīzi var raksturot ar V. Šekspīra vārdiem - ''Lai varmācīgi mirst, kas varmācīgs''. Šajā gadījumā vēl tikai nosacīti var runāt par morāli. Te darbojas taustāmais arguments, fiziskā pretdarbība, reakcija atbilstoša stimulam. Morālais nosodījums bez materiālām vērtībām, bez fiziski izjūtama soda parasti tiek uzskatīts par mazefektīvu. Lai arī cik nepatīkami būtu to atzīt, arī Latvijas sabiedrībā lielākoties valda šāds uzskats. Ir ļoti savādi dzirdēt atziņu par to, ka ''nāvessods ir ļoti taisnīgs sods pret cietušo ģimeni, kam pēc šīs traģēdijas (ja tiek nogalināts kāds tuvinieks) bieži vien zūd dzīves jēga'' no jurista - tiesneša, tātad cilvēka ar samērā augstu morālo nostāju. Vai tiešām mūsdienu sabiedrības locekļiem ir nepieciešama asinsatriebība? Tāpat tiek minēts, ka mūsdienu sabiedrība ir ''humāna pret slepkavu un antihumāna pret cietušo pusi''. Lai arī cik smags nebūtu pārkāpums, noziegums, nedrīkst cilvēkam atņemt to, kas pieder viņam, jau dabas dots.
Apkopojot var secināt, ka viens no nāvessoda attaisnojumiem ir cilvēku vēlme un vajadzība redzēt visatbilstošāko atmaksu par visšaušalīgākajiem noziegumiem, kas sakņojas Vecās Derības principā ''aci pret aci, zobu pret zobu'' . Zināmā mērā varētu piekrist, ka tas būtu morāli (drīzāk gan būtu tāds morāles surogāts) un cilvēkam (cietušajam) tas sniegtu kaut kādu psiholoģisku gandarījumu. Jo parasti cietušajiem, redzot notiesātu vainīgo, rodas šāda doma: ''Viņš nogalināja manu tuvinieku, draugu utt. un tagad par to samaksā''.
Ļaunumu apkaro ar ļaunumu. Un, kā to rāda cilvēces pieredze, cīnīties ar ļaunumu pret ļaunumu, ir ļoti grūti, pat neiespējami iegūt pozitīvu rezultātu. Visās cilvēces attīstības fāzēs tika izmantota nāvessodu politika, apkarojot noziedzību. Vai ir kas mainījies? Ļoti maz, tikai noziegumi kļūst aizvien nežēlīgāki, šaušalīgāki, asiņaināki.
Ir arī pierādījies, ka ļaunumu apkarot ar labā piesaukšanu nav bijis iespējams. Taču ļauno var pārvarēt ar to, ka to padara bezjēdzīgu. Vienīgais, kas mūsdienās atņem spēku un varu ļaunajam, ir jēgas atņemšana tam. Ļauno diemžēl nevar pārveidot par labo, kā dažkārt uz to cer moralizētāji un apgaismotāji, bet to var pārtraukt. Pārtraukt ļaunumu ar nāvessodu? Zināmā mērā tas ir iespējams. Tiek uzskatīts, ka sodīšana nav pašmērķis. Tiesas uzdevums ir, piemērojot kriminālsodu, panākt, lai notiesātais neizdara jaunu noziegumu. Tā ir speciālā prevencija. Bet tiesai ir jāpilda arī ģenerālā prevencija - jāpanāk, lai arī citas personas neizdarītu noziegumus. Nāvessoda piekritēji aizbildinās ar domu par soda pamācošo raksturu. Uzskata, ka nāvessods darbojas kā atturošs faktors - tas tomēr kādu attur no sevišķi smaga nozieguma izdarīšanas. Taču nevar noliegt arī to faktu, ka sevišķi profesionāli, vēsa aprēķina kriminālisti, pastrādājot noziegumu pārsvarā domā nevis par gaidāmo sodu, bet gan par to, kā palikt nenotvertam. Arī to, kurš rīkojas afekta uzliesmojumā, nekādi neiespaido draudošais sods. Jāatzīst ir arī tas, ka noziedzības līmeni valstī ne tik daudz ietekmē sodu sistēma un to bardzība, tas, vai pastāv nāvessods vai nē, vai arī cik cilvēku nokļūst cietumā. Noziedzības līmeni sabiedrībā ietekmē tādi faktori kā nabadzība, bezdarbs, ģimenes saišu stiprums, kultūra u.c.
Vienīgā nenoliedzamā nāvessoda priekšrocība izpildes gadījumā ir tā, ka tas simtprocentīgi pasargā no atkārtota nozieguma. Ir acīmredzams, ka pēc nozieguma izdarīšanas un notiesājuma cietumā, pat, ja tas ir mūža ieslodzījums, noziedznieks vienalga paliek potenciāli bīstams sabiedrībai, jo var tikt priekšlaicīgi atbrīvots vai arī izbēgt. Personai, kurai nāvessods ir izpildīts, nekad vairs nebūs iespējams izdarīt jaunu noziegumu.
Tomēr nāvessodam ir vairāki negatīvi aspekti. Zīmīgas domas par nāvessoda nepieciešamību, lietderību, taisnīgumu pauž franču domātājs Albērs Kamī savā esejā ''Pārdomas par giljotīnu''. Viņaprāt, tiesa, kas atzīst nāvessodu par nepieciešamu, kļūst ne mazāk šaušalīga par pašu izdarīto noziegumu. Būtībā tā ir jauna slepkavība, kurai ir iepriekš pārdomāts (izplānots) raksturs , un tā iepriekšējam kauna traipam vienīgi pievieno vēl vienu.
Nevar arī nepiekrist A.Kamī izteiktajai domai, ka ''sabiedriskajam organismam nāvessods ir tas pats, kas vēzis cilvēka organismam, tikai ar vienu atšķirību - neviens nekad nav uzskatījis vēzi par nepieciešamību, toties nāvessodu nešaubīgi atzīst par rūgtu nepieciešamību, kas par likumīgu padara slepkavību''.
Tiesības dzīvot ir jebkura cilvēka, pat vissliktākā, dabiskās tiesības, lai arī ļoti lielai sabiedrības locekļu daļai tas tā nemaz nešķiet. Atkal varētu piesaukt kristietības morāles normas - nevienam cilvēkam nebūs lemt par to, kas ir Dieva ziņā. Viņam ir tiesības izlemt, kuram ir jādzīvo un kuram jāmirst.
Ar nāvessodu saistītas ir arī noziedznieka morāli garīgās mokas; visdziļākais ir personiskais satricinājums. Cilvēks tiek pakļauts cietsirdīgai spīdzināšanai: ''nāves gaidas parasti iznīcina cilvēku ilgi pirms nāvessoda. Viņu nonāvē divreiz, turklāt pirmo reizi šausmīgāk, nekā otro, kaut arī pats noslepkavojis tikai vienreiz. Salīdzinājumā ar šo spīdzināšanu atriebība šķiet civilizācijas sasniegums: pirmatnējais likums taču nekad neprasīja izdurt divas acis tam, kurš savam tuvākajam izdūra vienu''.
Bez tam, piespriest cilvēkam nāvessodu, nozīmē nolemt, ka viņam nav ne mazāko iespēju izpirkt savu vainu. Ikviens dzīvē ir nodarījis kādam ļaunu, un parasti ir vēlme, lai tiktu dota iespēja laboties, pierādīt to, ka ir nožēla par izdarīto. Bezgrēcīgo, kā norāda A. Kamī, nav, ir tikai vairāk vai mazāk taisnīgie. Nevienam no mums nav tiesību zaudēt ticību cilvēkam līdz viņa nāvei. ''Sodīt cilvēku ar augstāko soda mēru līdz viņa nāvei nav mūsu varā. Tas kurš pasludina galīgo spriedumu, galu galā nosoda pats sevi.''
Vai labākais sods tādam noziedzniekam nav mūžu ilgā nožēla par izdarīto? Dodot iespēju dzīvot, cilvēkam ir jāizcīna cīņa ar savu sirdsapziņu, kas visu mūžu liks nožēlot izdarīto, ja vien tas nav psihiski slims cilvēks, kuram ir problēmas ar uzvedības kontroli.
Ir jāņem vērā arī vēl viens nāvessoda negatīvais aspekts. Tiklīdz nāvessods ir ticis izpildīts, to vairs nevar atcelt. Vislielākā vieglprātība ir apgalvot, ka ''trīspakāpju tiesa (kā tas ir Latvijā) jau ir garantija, ka zemākās instances tiesā pieļautā tiesu kļūda (nereti tā ir pirmstiesas izmeklēšanas iestāžu kļūda) tiks novērsta augstākstāvošas pakāpes tiesā.'' Praksē ir pierādījies tas, ka kļūdaini tiesībsargājošo institūciju lēmumi, un kļūdas, kas attiecas uz kriminālnoziegumiem vai arī saistītas ar kriminālatbildību, nekad pilnībā nevar tikt novērsti pat vislabākajā tieslietu sistēmā un ar tajā strādājošo visaugstāko atbildību. Ar to ir jārēķinās pat, ja pierādījumi liekas neapgāžami, ieskaitot arī pilnīgi ticamas un loģiskas atzīšanās, kas dažkārt var tikt panāktas, ietekmējot personu, apejoties ar viņu cietsirdīgi vai pazemojoši. Ja šādu juridisku kļūdu rezultāts ir ''tikai'' ilgi cietumsodi, tas tos ir vismaz iespējams anulēt, bet nāvessoda izpilde nevainīgajam nevar atgriezt viņam dzīvību. Šo argumentu, kas cieši saistīts ar cilvēka dzīvības neaizskaramības principu, ir izteicis A. Kamī : ''Nāvessoda izpildīšana vienam nevainīgam cilvēkam ir daudz briesmīgāka nekā tūkstoš ar nāvi sodīto vainīgo izbēgšana no tā''. Parasti runā par cietušo ģimeni, cilvēkiem, bet par nevainīgā, ar nāvessodu sodītā ģimeni, viņa piederīgajiem nerunā. Kā jūtas šie cilvēki? Kā iespējams gandarīt viņu sāpes, pārinodarījumu viņiem? Kuru šoreiz sodīt? Jautājumi paliek neatbildēti.
Dažkārt tiek norādīts uz to, ka nāvessods ir labāks par ieslodzījumu, jo tas izmaksā mazāk, īpaši, ja valsts budžets ir ļoti ierobežots. Tad varbūt ir labāk rīkoties tā kā noteica Hamurapi un Manu likumi - par zādzību pirkstu, roku nociršanu utt.? Tas taču ietaupīs lielus budžeta līdzekļus. Tomēr nedrīkst aizmirst, ka ļoti daudzi cilvēktiesību dokumenti aizliedz spīdzināšanu, cietsirdīgu, necilvēcīgu izturēšanos un sodus, kas pazemo cilvēka cieņu (piemēram, Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 5.pants, Starptautiskā pakta par pilsoņu un politiskajām tiesībām 7.pants u.c.). Bet vai šis valsts, sabiedrības ļaunums neradīs vēl lielāku ļaunuma un cietsirdības vilni? Vai tad soda galvenais mērķis ir atriebība vai tomēr audzināšana?
Tiek uzdoti jautājumi par to, vai sabiedrībai ir nepieciešams nest fizisko un arī morālo slogu, paturot šādus cilvēkus cietumu mūros līdz to fiziskai iznīkšanai dabas paredzētajā laikā, vai nepieciešams tik daudz prātot par cilvēcību, ētiku un morāli attiecībā pret cilvēkiem, kuriem pašiem tik vajadzīgās cilvēcības nav bijis. No vienas puses varētu piekrist, tiešām, lielais ieslodzīto skaits ir smags slogs valstij. Taču no otras puses ir jāatbild uz jautājumu, kāds ir soda mērķis - atriebties vai likt nožēlot izdarīto, laboties, audzināt.
Vēlreiz atgriežoties pie ģenerālās un speciālās prevencijas, būtu jāpievērš uzmanība soda pamācošajam raksturam. Grūti ir nepiekrist A.Kamī izteiktajai domai par to, ka ''sabiedrība pati netic soda pamācošajam raksturam, jo pretējā gadījumā nāvessodus izpildītu publiski un tos vajadzētu plaši reklamēt, tāpat kā valsts aizņēmumus vai atspirdzinošus dzērienus. Taču tā nenotiek. Kā slepkavība var būt pamācoša, ja tā notiek paslepus naktī, cietuma telpās? Valsts maskē nāvessodus, tātad netic to iedarbīgumam. Patiesībā ir vai nu publiski jāslepkavo, vai arī jāatzīstas, ka nav tiesību nogalināt vispār'' .
Rezumējot visu iepriekšminēto, jāsecina, ka būtībā pret nāvessodu ir krietni vairāk iebildumu, ko diktē cilvēka veselais saprāts, sirdsapziņa, nekā ir iemesli tā turpmākai pastāvēšanai. Morāles normām būtu jāuzveic cilvēku primitīvo vēlmi atriebties par pāri nodarījumu.


shii laikam ir taa reize, kad nedaudz reagjeeju uz to, kas notiek piedraugotajaas dienasgraamataas...
lielos vilcienos - joprojaam neatbalstu naavessodus. varbuut shobriid sho tekstu rakstiitu nedaudz savaadaak.. izveeleetos citus argumentus utt.. bet pa lielam, tas ir tas, ko domaaju joprojaam...
protams, saprotu, ka izlasot sho: "Ceraukstes pagastā nogalinātās 11 gadus vecās meitenes tēvs Ivars Grantiņš, būdams apcietinājumā, izmeklētājam atzinies arī savas bezvēsts pazudušās civilsievas un policijas meklēšanā esošās 18 gadus vecās Janas Ribinskas slepkavībā, šodien žurnālistiem pastāstīja Valsts policijas (VP) Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes priekšnieks Dailis Lūks." rodas veelme noslakteet to cilvi.. bet taa nedriikst.. nez, es joprojaam domaaju, ka shim cilvim muuzha ieslodziijums ir krietni smagaaks sods, nekaa - pif-paf-beigts.