Šī filma daudz cieta ražošanas procesā.
Grāmata vinš kļūst par leģendu ne jau atrodot zāles. Viņš ķļūst par leģendu starp tumsas meklētājiem - tiem, kas pēc epidēmijas izdzīvoja, bet nu izdzīvoja tādi,kādi nu izdzīvoja. Kādā brīdī viņš saprot, ka ne jau Viņi (kas ir vairākums) ir monstri bet viņš pats. Leģenda, ar kuru atlikusī, pārvērtusies civilizācija baidīja savus bērnus pirms gulētiešanas rītausmā - atnāks bubulis un pa dienu tevi aiznesīs ārā saulē, ja slikti uzvedīsies....

Alternatīvais nobeigums tomēr ļauj šīs domas saglabāšanu saskatīt. Gan mazdrusciņ parādot, ka Viņi nav nemaz tik antisociāli, bet arī ar kaut kādām savām jūtām, savām emocijām, gan īstajā brīdī vēlreiz akcentējot nogalināto fotogrāfiju goda plāksni pie sienas.Cilvēki tie bija. Apsēsta zinātnieka eksperimenti ar dzīviem cilvēkiem.

Apstiprināta tika vēl bez scenārija, tikai ar 'pēc šitās grāmatas' un 'Vils Smits galvenajā lomā'. Apraksti par tapšanas gaitu izskatījās cerīgi... apmēram līdz brīdim, kad tika paziņots, ka Deps tomēr šai projektā nebūs un vispār, tātad arī to kaimiņu, saprātīgo runātīgo darkseeker no scenārija svītro, un vispār, kam mums tos tumsasmeklētājus saprātīgus, pietiks arī ar uuuuu zombijiem.

Bet filma, katrā ziņā pietiekami nemoralizējoši izteiksmīga.