cilvēki piesauc austrumu "kolektīvismu" pretstatā rietumu "individuālismu" tā, it kā tas būtu kkas iekšķīgi iebūvēts, bet viss ir pagalam triviāli - cik lielā mērā tu kā indivīds spēj izdzīvot on your own? cik lielā mērā tev ir nepieciešams tuvinieku atbalsts nevis kkādos sīkumos, bet pamatvajadzībās? un nav tā, ka tu to nezinātu, bet viena lieta ir zināt _teorētiski_, pavisam cita - pienākt tuvāk indiešu ģimenei, kura reāli darbojas kā viens vesels. kā viens nevainojams mehānisms, kur jaunzēlandē dzīvojošais vecākais brālis no jaunzēlandes algas pilnībā apmaksā jaunāko brāļu un māsu studijas (latvijā - lēti, indijā - jūtami dārgāk) un lielā mērā atbalsta vecākus, un pretī saņem, teiksim, sievu (nav tā, ka vecāki negribētu, lai viņš atrastu meiteni pa savam prātam, bet to, savukārt, negrib viņš pats, tāpēc šobrīd tiek rūpīgi izvērtētas aptuveni desmit kandidātes), nu un vispār totālu un pilnīgi atbalstu no visiem ģimenes locekļiem. biju šokā, kad uzzināju, ka deju indietis grūtākos brīžos nevis piepiš mūli vai raksta žēlabainus palagus cibā, bet zvana tētim un stundām ilgi ar vinu runā, jo tētim ir pieredze, tētis par viņu nesmiesies un nestāstīs viņa noslēpumus tālāk. kā ir ar privacy? nekādu problēmu, kā teiktu indiešu mamma, mājā ir septiņas istabas, izvēlies jebkuru un dzīvo tajā ar visu savu privacy!

manā ģimenē mēs reāli neesam viens otram vajadzīgi. vecaimammai vienīgi varbūt, bet viņai reāli patīk spekulēt ar savu bezpalīdzību un pārspīlēt to; ja viņa būtu totāli viena, viņa dzīvotu tikai nedaudz sliktāk. bet tas nav tāpēc, ka mēs esam tādi kruti un visu varoši (lai gan mums gribētos tā domāt), bet tāpēc, ka dzīve šeit ir viegla. un atstāj lielu laiktelpu dažādām huiņām. un runām par sliktajiem vecākiem, kuri sapisuši tev dzīvi ar to, ka divu gadu vecumā nosēdināja uz nepareizā podiņa, un tagad tev ir daudz jāgaužas psihoterapeitiem, bet nekādu runu par to, kāda taviem vecākiem ir jēga no tevis