Iespējams, mēs kaut kur runājam viena otrai garām, jo izejas pozīcijā balstāmies uz radikāli atšķirīgiem random piemēriem.
Mani pamatiebildumi saistīti ar visu, kas ļauj cilvēkam (un netieši pat mudina) iestrēgt upura pozīcijā - "manu problēmu cēlonis ir mana sapistība, kurā vainojami mani sūdīgie vecāki un sūdīgā bērnība, un tā kā citu vecāku un citas bērnības man nekad nebūs, esmu nolemts dzīvot sapistu dzīvi un sapist to citiem", kas daudziem apzināti vai neapzināti šķiet ļoti vilinoša. Un - kas pārsteidzoši, bet varbūt arī nē - nereti tie, kuri bērnībā dīlojuši ar vecāku alkoholismu un reālu fizisku vardarbību, - izrādās mazāk neirotiski un daudzās dzīves jomās konstruktīvāki nekā tie, kuri gadu desmitiem zelē, kā uz viņiem vienreiz sabļāva par divnieku algebrā, divreiz nepalaida uz nenormāli kruto rokkoncertu un uzšāva pa pakaļu, bet neiedeva naudu tetovējumam.