Ūūlę ([info]chimera) rakstīja,
@ 2019-07-29 08:43:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
cilvēki piesauc austrumu "kolektīvismu" pretstatā rietumu "individuālismu" tā, it kā tas būtu kkas iekšķīgi iebūvēts, bet viss ir pagalam triviāli - cik lielā mērā tu kā indivīds spēj izdzīvot on your own? cik lielā mērā tev ir nepieciešams tuvinieku atbalsts nevis kkādos sīkumos, bet pamatvajadzībās? un nav tā, ka tu to nezinātu, bet viena lieta ir zināt _teorētiski_, pavisam cita - pienākt tuvāk indiešu ģimenei, kura reāli darbojas kā viens vesels. kā viens nevainojams mehānisms, kur jaunzēlandē dzīvojošais vecākais brālis no jaunzēlandes algas pilnībā apmaksā jaunāko brāļu un māsu studijas (latvijā - lēti, indijā - jūtami dārgāk) un lielā mērā atbalsta vecākus, un pretī saņem, teiksim, sievu (nav tā, ka vecāki negribētu, lai viņš atrastu meiteni pa savam prātam, bet to, savukārt, negrib viņš pats, tāpēc šobrīd tiek rūpīgi izvērtētas aptuveni desmit kandidātes), nu un vispār totālu un pilnīgi atbalstu no visiem ģimenes locekļiem. biju šokā, kad uzzināju, ka deju indietis grūtākos brīžos nevis piepiš mūli vai raksta žēlabainus palagus cibā, bet zvana tētim un stundām ilgi ar vinu runā, jo tētim ir pieredze, tētis par viņu nesmiesies un nestāstīs viņa noslēpumus tālāk. kā ir ar privacy? nekādu problēmu, kā teiktu indiešu mamma, mājā ir septiņas istabas, izvēlies jebkuru un dzīvo tajā ar visu savu privacy!

manā ģimenē mēs reāli neesam viens otram vajadzīgi. vecaimammai vienīgi varbūt, bet viņai reāli patīk spekulēt ar savu bezpalīdzību un pārspīlēt to; ja viņa būtu totāli viena, viņa dzīvotu tikai nedaudz sliktāk. bet tas nav tāpēc, ka mēs esam tādi kruti un visu varoši (lai gan mums gribētos tā domāt), bet tāpēc, ka dzīve šeit ir viegla. un atstāj lielu laiktelpu dažādām huiņām. un runām par sliktajiem vecākiem, kuri sapisuši tev dzīvi ar to, ka divu gadu vecumā nosēdināja uz nepareizā podiņa, un tagad tev ir daudz jāgaužas psihoterapeitiem, bet nekādu runu par to, kāda taviem vecākiem ir jēga no tevis


(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


(Anonīms)
2019-07-29 17:11 (saite)
"manu problēmu cēlonis ir mana sapistība, kurā vainojami mani vecāki" ir tikai atspēriena punkts psihoterapijā. Jā, pirmais solis ir apzināties, ka indivīdā ir iestrēgušas kaut kādas pagātnes pieredzes, kuras neļauj kustēties tālāk. Tajās vecākiem bieži vien ir ļoti tieša loma (lai to nesauktu par vainu). Bet jebkuras psihoterapijas mērķis ir pāriet uz otro soli - pieaugt un distancēties no šīm pieredzēm un tās pāraugt. Tas, ka tās bija cēlonis kaut kam, nav attaisnojums nemainīties. Psihoterapijas pamatmērķis ir tieši panākt šīs pārmaiņas, kurās iekšējais bērns vairs nestūrē situāciju un grožus tur neatkarīgs pieaugušais.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


(Anonīms)
2019-07-29 17:15 (saite)
Un par vēl vienu tevis norādīto aspektu - dzērāju bērni traumas vienkārši saēdas tik kritiskos apjomus, ka nemainīties un nepieaugt vienkārši rada katastrofālas sekas. Tie, kur ir mikrodevās ēduši kaut kādas pieredzes (jā, kaut vai pērienu bezpriģelā vai ko tādu) un tur par tām aizvainojumu, visbiežāk neredz, ka arī šīs pieredzes derētu pāraugt un vienreiz likt mierā - tieši tāpēc, ka tās netiek uzskatītas par "pietiekami nopietnām".

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]krii
2019-07-29 17:36 (saite)
Lūk, un man (protams, subjektīvi un balstoties pilnīgi nereprezentatīvos vērojumos) šķiet, ka neproporcionāli daudzos gadījumos ne līdz kādai pāraugšanai nenonāk, bet ļoti liels ir risks iestrēgt infantilā aizvainojuma pozīcijā un nereflektēti turpināt justies tā, ka liela daļa pasaules (ja ne visa) ir tev kaut ko būtisku parādā.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?