"manu problēmu cēlonis ir mana sapistība, kurā vainojami mani vecāki" ir tikai atspēriena punkts psihoterapijā. Jā, pirmais solis ir apzināties, ka indivīdā ir iestrēgušas kaut kādas pagātnes pieredzes, kuras neļauj kustēties tālāk. Tajās vecākiem bieži vien ir ļoti tieša loma (lai to nesauktu par vainu). Bet jebkuras psihoterapijas mērķis ir pāriet uz otro soli - pieaugt un distancēties no šīm pieredzēm un tās pāraugt. Tas, ka tās bija cēlonis kaut kam, nav attaisnojums nemainīties. Psihoterapijas pamatmērķis ir tieši panākt šīs pārmaiņas, kurās iekšējais bērns vairs nestūrē situāciju un grožus tur neatkarīgs pieaugušais.