nedomāju, ka kāds iet pie psih. terap. par "nosēdināšanu uz nepareizā podiņa". problēmu ir daudz vairāk un daudz dziļākas – tevis pieminētā nesarunāšanās ģimenes locekļu starpā it īpaši. imho, tieši tagad cilvēki vecumā uz 30 gadiem redz, ka viņu vecāki, kas bija audzināti valstiskā kolektīvismā, bet totālā ģimeniskā individuālismā, nav varējuši iedot visas tās būtiskās lietas, kuras tu uzskaitīji indiešu piemēros. un tieši tajā kabinetā – bez nosodījuma izrunājot pieredzes, kuras kaut kādā racionālā vai iracionālā veidā jaunietim liekas būtiskas – viņi iemācās nevis vainot savus vecākus, bet saprast viņus arī kā sava laika produktu un pirmo un galvenokārt, neturpināt vecāku ieaudzināto attieksmi. domāju, ka ir skaidrs, ka tavam indietim nav grūti dot ģimenei, jo pats no tās ir visos svarīgākajos brīžos saņēmis tik tik daudz.

pati saki - "manā ģimenē mēs reāli neesam viens otram vajadzīgi". tātad sevi ieskaiti vienaldzīgo ģimenes locekļu starpā, lai arī redzi, ka forša šāda izturēšanās nav. šādas attiecības nāk audzināšanas/kultūras ceļā un to lauzt ir vēl grūtāk.