Nusss, viņiem gan bija arī pietiekami daudz iespēju to sīko nelaist pasaulē vai pietiekami neaprūpēt, ļaujot aiziet pa skuju taku. Attiecīgi - ja kāds ir nodzīvojis līdz pilngadībai un ir pietiekami apmierināts, lai turpinātu dzīvot, viņam (/-ai) ir visai daudz iemeslu pateikties saviem vecākiem par šo iespēju.

(Jā, man pašai savulaik ir bijis ļoti daudz infantilu pretenziju par to, ka "dzemdēja šajā skarbajā pasaulē bez manas piekrišanas, neiedeva to un šito, neattīstīja manus talantus, neiemācīja to, ko vajadzēja iemācīt, aijajaijai, kāda es sapista nabadzīte". Par laimi tagad esmu drusku paaugusies.)