Izdomāju, ka šodien varētu būt laba diena, lai aizdoties atrādīties dakterei. Kauns jau bija, jo patiesībā bija jāaizbrauc jau decembra sākumā, bet..visu laiku atliku, jo negribējās to darīt darba laikā, lai vēlāk nesaņemtu kādus pārmetumus. Bet laikam jau tas bija muļķīgi. Nevienam ar to neko nepierādīšu.
Negribējās ņemt mašīnu šodien, jo pēc ārsta vēl bija jāieskrien darbā pakaļ dīgstiem un olām, un tad.. tad varbūt vēl kaut kur, ja vien "luste" būs. Līdz ar to nolēmu piedzīvot asākas izjūtas, braucot ar busu. Šogad pirmo reizi braucu ar sabiedrisko transportu. Bet, kad braucu ar to pagājušajā gadā, vairs īsti neatceros. Ja godīgi, es pat nezināju, cik maksā biļete. :))) Toties tagad zinu! :D
Brauciens turp bija patīkams, jo varēja apsēsties un ieraksties grāmatas lasīšanā. Sen aizmirstas sajūtas! Kādreiz tik daudz grāmatu izlasīju tramvajos!!! :)
Pie dakteres.. nu, neko. Analīzes nodevu, tagad tikai jāsagaida rezultāts. Bet tā, šobrīd izskatoties, ka viss ir labi. Ceru, ka tā antibiotiku tūre un izmaiņas manā attieksmē pret lietām, kā arī dažas korekcijas pārtikā tomēr būs devušas savu artavu veselības stāvokļa uzlabošanai. Es vismaz tā ceru. Bet to redzēs nākamtrešdien.
Brauciens atpakaļ nebija tik foršs, jo visu laiku nācās stāvēt kājās. Bet nekas! :) Pa ceļam uz darbu, ieskrēju Salā nopirkt meitenēm kliņģeri, lai padarītu viņu dienu gaišāku un priecīgāku. Un Salas kliņģeri ir joprojām lieliski! Un saldie un sāļie sausiņi arī! :))
Atnācu un ieraudzīju pelēkās sejas..mjā.. diez kas nav. Abi meitēni sūdzējās, ka ir traki. Bet es neko ar to nevaru izdarīt. Man ir atvaļinājums un..un viņiem ir jātiek galā arī bez manis. Labi, ka manī vairs nav vainas sajūtas vai vēl kaut kas..Vienkārši pieņemu lietas, kā ir.
Jebkurā gadījumā sasmējos tad, kad sapratu, ka mans "ieskrējiens" uz 5 minūtēm, ievilkās krietni garākā apmeklējumā. ;) Bet tas bija vajadzīgs. Ne tik daudz man, cik, manuprāt, meitenēm. ;)
Atvēlos mājās un sapratu, ka negribu nekādus veikalus. Laiks pietiekami nepatīkams ar to sīko līņāšanu. It kā nav briesmīgs, bet..nemudina pastaigāties. Tāpēc pievērsos mājas piekārtošanai. Beidzot pieķēros milzīgajai negludināto drēbju kaudzei. Laikam gludinājusi nebiju nedēļas trīs..Līdz ar to visādu drēbju tiešām bija daudz.
Kamēr gludināju, no arhīva izvilku teātra zip raidījumu, kas tika pārraidīts sestdienas vakarā - 1983.gada izrādes "Hamilkāra kungs" ieraksts. Ja godīgi, izrāde nemaz ne tāda, ko var skatīties, gludinot drēbes. Sebris un Līne, Videnieks un Brauna.. uh..Emocionāli tomēr ļoti smagi man bija...Kaut kā sāpīgi..Bet tajā pat laikā ļoti patika. Varbūt tieši tāpēc, ka noticēju tam, ko redzēju "uz skatuves".
Tā ka diena sanāca ar zig-zagu pa pilsētu un rosību mājās.
Atkal ir laba sajūta par šo atvaļinājuma dienu. Bija tiešām laba diena! :)