Nu, ko.. var iecirst mazu robiņu durvju stenderē. Vajadzēja paiet divām nedēļām, lai pirmo reizi uzplaiksnītu dusmas. Tomēr ātri izdevās savākties un.. nedusmoties. Pašai prieks par to, ka pat īpaši neriju dusmas kaut kur dziļāk iekšā. Vienkārši pārlaidu pāri sev. Un neļāvos vēlmei paklaigāt par situāciju. Lai gan..īsti negribējās ar`. Nu, varbūt tik daudz, cik melns aiz naga.
Iesniegumu par atvaļinājumu decembra sākumā uzrakstīju. Tā ka EL esmu sākusi gatavoties.
Pirms brauciena vēl jāaizstaigā pie ārsta un jānodod analīzes. Lai ir padarīta darba sajūta. Ar mammu jau šodien nosmējām, ka abas esam pieķērušās veselības lietām. Viņai labā ziņa pēc sonogrāfijas - joprojām mezgliņš ir labdabīgs, lai arī lēnām aug, tomēr nav vajadzības operēt. Kā daktere esot teikusi - ar šādu vairogdziedzeri viņa vēl ilgi dzīvos. :)
Vēl šonedēļ būtu jānokārto auto pāraušanas jautājums. Negribas, lai atnāk sniegs, bet es vēl ar vasaras riepām vizinos. Arī par kasko jāsamaksā, lai nākamgad ir miers.
Bet vispār - tas viss ir sīkums, jo... jo šobrīd vēders ir mans kungs un ķēniņš! Jau teju nedēļu tirinājos - dikti gribējās kartupeļu pankūkas. Šodien nolēmu, ka beidzot taču jāuzcep kartupeļu pankūkas, lai garšas kārpiņas ir laimīgas! Mmmmm... burvelīga garša! :) Šķiet, ka es krietnu brīdi varētu pārtikt no kartupeļu pankūkām vien! :D