Vakar emociju bija par daudz. Visu lietu kopums vakar lika beidzot arī man norauties. Puņķu un asaru stadija iestājās. Ij par to, ko vecāki sarunāja, ij par mājas lietām, ij par darbu, ij par dzīvi. Vārdu sakot, pēkšņi uznāca lielais sevis žēlošanas brīdis (iz sērijas - neviens mani nemīl, nevienam neesmu vajadzīga). Zinu, ka daudz kas no tā, ko šajā sevis (nabadziņa) želošanas brīdī domāju, nav īsti īstenībai atbilstoši, bet tajā brīdī visa bija vienkārši par daudz.
Protams, šorīt galva nekāda. Tukšums un.. nedaudz tupums. Ja godīgi, tad labāk šodien būtu gulēt mājās un blenzt griestos, lai iekšējais miers atgrieztos un atkal vairāk vai mazāk būtu harmoniska būtne. Bet.. nesanāks.
Varbūt vakarā jāaizbrauc būtu līdz jūrai, bet nu redzēs.