visam vienmēr ir vismaz divas puses no kurām jautājumu aplūkot.

man kā pašpietiekamam subjektam pašai ir labi.

bet
tā kā kontaktu ar apkārtesošiem cilvēkiem izslēgt nav iespējams, tad viņi manu pašpietiekamošanos drīzāk tomēr vērtētu kā slikti.

tieši šis jautājums par samērību man interesants. kad piešpietiekamība sāk nozīmēt ceļu uz vientulību un izolētību, kad tieši otrādi - parāda, ka esi pilnvērtīga personība, kas interesanta sev un citiem.

laikam rudens. es vakar šo pašu domu galvā cilāju.
bet tā kā man reizēs,kad negribas sarežģīt, rodas vēlme trivializēt, tad es nolēmu,ka tā kā pagaidām vēl esmu citiem interesanta personība, jāsāk satraukties būs tad,kad neviens vairs nezvanīs un neko no manis negribēs. issue solved.

es gan uz vientulību raugos ar lielu sirsnību, tas man liekas tāds uzpūsts burbulis no to cilvēku puses,kas nespēj izturēt vienatni.

bet man liekas,ka Tu mazliet no cita leņķa to visu domāji. pastāstīsi?

šoreiz tas ir vairāk par pašpietiekamību sieviešu-vīriešu attiecībās.

tas nu gan ir šausmīīīgi stiepjams jautājums...

a kurš teica, ka būs viegli un vienkārši? :>